Saskaņā ar Civillikuma 1922. pantu, ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas. 

Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Savukārt, ja šī manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatņemamās daļas tiesīgajam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam. 

Attiecīgi neatņemamo daļu aprēķina pēc lauku zemes vērtības dāvināšanas brīdī. 

Papildus norādām, ka atbilstoši Civillikumam neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie.  

Neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (788. pants). Tiesība uz neatņemamo daļu ir mantojama un tālāk nododama tiesība.  

Neatņemamās daļas tiesīgajam jāpiesaka sava tiesība uz neatņemamo daļu līdz uzaicinājumā noliktajam termiņam. Ja līdz šā termiņa notecējumam viņš savu tiesību nepiesaka, tad atzīstams, ka viņš no tās atteicies.  

Civillikuma 424. panta pirmā daļa noteic, ka neatņemamo mantojuma daļu noteic pēc tā mantinieku skaita, kāds palicis testatora nāves dienā, ieskaitot pārdzīvojušo laulāto un ar testamentu atstumtos mantiniekus, turpretī neskaitot līdzi atteikušos mantotāju. 

Saskaņā ar Civillikuma 425. pantu neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Konkrēto daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā.  

Neatņemamajā daļā ieskaita tiklab to, ko testators atstājis mantiniekam kā mantojumu vai legātu, kā arī to, kas saņemts testatora dzīves laikā, ja uz saņemto attiecas pievienojuma pienākums (757. un turpmākie panti). Neatņemamo daļu aprēķina no skaidras mantas, atskaitot visus parādus.  

Ņemot vērā Augstākās tiesas judikatūru, daļu aprēķina naudas izteiksmē, bet pieļaujama arī vienošanās par noteiktas mantas, tai skaitā konkrētā nekustamā īpašuma vai nekustamā īpašuma domājamās daļas, piešķiršanu neatņemamās daļas tiesīgajam. Tātad, ja puses nevar vienoties par daļas vērtību, prasību var iesniegt tiesā. Strīdus gadījumā tiesāšanās izdevumus sākotnēji maksā prasītājs, iesniedzot prasību tiesā. Vēlāk izdevumus var piedzīt no atbildētāja, ja spriedums ir labvēlīgs prasītājam.