Vispārēji likumā nav noteikts atalgojuma apmērs konkrētām profesijām. Valsts nosaka minimālo darba algu normāla darba laika ietvaros un minimālo stundas tarifa likmi, par kuru zemāku maksāt nedrīkst. 

Valsts darba inspekcijas informācijā par darba samaksu paskaidrots: 

“Darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba samaksu par tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Ar tāda paša darba veikšanu saprotams, ka darbinieki veic pēc satura vienādus darbus. Lai noteiktu, vai darbinieki atrodas salīdzināmā situācijā un veic vienādas vērtības darbu, jāņem vērā tādi faktori kā darba būtība, darba faktiskie pienākumi, izglītība, profesionālā kvalifikācija, darba apstākļi, kā arī iemaņas, kas nepieciešamas darba veikšanai. Katrā uzņēmumā darba devējs var noteikt objektīvus kritērijus, uz kuru pamata tiek noteikta darba samaksa, nepieļaujot atšķirīgu attieksmi un nodrošinot vienlīdzīgu tiesību principa ievērošanu. 

Darba samaksa atbilstoši Darba likuma 59. pantam ietver: 

• darba algu; 

• piemaksas; 

• prēmijas; 

• jebkura cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. 

Darba algu var noteikt kā laika algu (mēnešalga, stundas algas likme) vai akorda algu. Darba alga nevar būt zemāka par valsts noteikto minimumu vai nozarei saistošajā ģenerālvienošanās līgumā noteikto minimumu. 

Darba likumā noteiktas šādas piemaksas – par papildu darbu, par darbu īpašos apstākļos, par nakts darbu, par virsstundu darbu vai darbu svētku dienā. Vienlaikus darba devējs darba līgumā, darba koplīgumā vai citā iekšējā normatīvajā aktā noteikt arī cita veida piemaksas. 

Prēmija ir papildu atalgojums, kas atkarīgs no konkrētā darbinieka pienācīgas saistību izpildes un darba rezultātiem. Prēmēšanas institūtam ir materiālstimulējošs raksturs, un, atšķirībā no darba algas un likumā noteiktajām piemaksām, prēmijas nav regulāri un obligāti aprēķināmas un izmaksājamas summas, bet gan atzinība darbiniekam par labu un priekšzīmīgu darbu. Tādēļ darba devējam ir tiesības lemt par prēmijas izmaksu. 

Cita veida atlīdzība saistībā ar darbu ietver, piemēram, veselības apdrošināšana, apmaksātas pusdienas, papildu brīvdienas u. tml. Jebkāda cita veida atlīdzība par darbu (tāpat kā prēmijas) pēc būtības ir darba devēja noteikts papildu labums jeb bonuss.” 

Atalgojuma politikas principus, darba atlīdzības sistēmu un kritērijus mēnešalgai uzņēmums nosaka savos iekšējos dokumentos. Arī darba cenu jeb darba algu ietekmē pieprasījums un piedāvājums, tas ir, situācija darba tirgū. 

Valsts ieņēmumu dienesta informācijā par darbavietām 2024. gada maijā atbilstoši darba devēju iesniegtajos pārskatos “ziņas par darba ņēmējiem” nodarbinātajam norādītajai profesijai ir šādi dati: autobusa vadītāja vidējā stundas tarifa likme – 9,10 eiro (darbavietu skaits – 3347, vidējais darba stundu skaits mēnesī vienai darbavietai – 156); tramvaja vadītājam – 10,26 eiro (200 darbavietas, 163 darba stundas); trolejbusa vadītājam – 11,38 eiro (363 darbavietas, 170 darba stundas). 

Savukārt Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā paredzēti atlīdzības noteikšanas kritēriji un darba samaksas apmērs, kas attiecas uz šajā likumā uzskaitīto valsts pārvaldes iestāžu, kapitālsabiedrību u. c. struktūru  amatpersonām un darbiniekiem. Šajā likumā ir noteiktas mēnešalgu grupas un mēnešalgu intervāli. Ministru kabinets nosaka valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogu, amatu klasifikācijas un amatu apraksta izstrādāšanas kārtību, tostarp amatu līmeņu sadalījumu mēnešalgu grupās (MK noteikumi Nr. 262).