Atbilstoši jautājumā minētajiem faktiskajiem apstākļiem secināms, ka atvaļinājuma atlikums ir viena kalendāra nedēļa jeb septiņas ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienas, no kurām piecas ir darbdienas un divas – brīvdienas. 

Atbilstoši Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 41. panta pirmajai daļai ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanai piemēro Darba likuma normas. Darba likuma 149. panta pirmajā daļā noteikts, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. 

Ja ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu izmanto pa daļām, viena no atvaļinājuma daļām nedrīkst būt īsāka par Darba likumā noteikto, bet, atlikušo atvaļinājuma daļu piešķirot pa daļām, ievēro šādus noteikumus: 

• aizliegts palielināt apmaksājamo darbdienu skaitu;
• katra daļa nedrīkst būt īsāka par vienu kalendāra nedēļu, izņemot gadījumus, kad institūcija vai amatpersona, kas piešķir ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, atļāvusi ikgadējā atvaļinājuma attiecīgo daļu izmantot pa dienām, nepalielinot saskaņā ar likumu apmaksājamo darbdienu skaitu.

Saskaņā ar likuma “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” 1. pantu par svētku dienām ir noteikta Mātes diena un Vasarsvētki. Līdz ar to, ja šīs dienas iekrīt nodarbinātā ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma laikā, tad attiecīgi atvaļinājums pagarinās par minēto svētku dienu skaitu. 

Administratīvās apgabaltiesas ieskatā ar svētku dienām Darba likuma 149. panta pirmajā daļā saprotamas visas svētku dienas, kas noteiktas ar likumu, neatkarīgi no tā, kādā no nedēļas dienām tās attiecīgajā gadā iekrīt. Turklāt, piemēram, Mātes diena vienmēr ir svētdienā. Administratīvās apgabaltiesas ieskatā tiesību norma ar pietiekamu skaidrību nosaka tiesiskos apstākļus un nav pamata minēto tiesību normu tulkot citādi.