Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi dzimšanas apliecībā ierakstītie vecāki – gan māte, gan tēvs –, neatkarīgi no tā, vai viņi ir bijuši laulāti vai ne, uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. 

Civillikuma 177. pantā noteikts, ka rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t. i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai. Savukārt ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. 

Gadījumā, ja vecāki šķiras, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīgā aizgādība turpinās. Kaut arī bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo, jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka tādus svarīgus jautājumus, kā, piemēram, kur bērns dzīvos, mācīsies, māte nevar izlemt vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Ja viens no vecākiem pieņem lēmumus attiecībā uz bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, otram vecākam ir tiesības iebilst. Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. 

Atbilstoši Civillikuma 151. pantam bērna uzvārdu nosaka pēc vecāku uzvārda. Ja vecākiem ir dažādi uzvārdi, tad bērnam saskaņā ar vecāku vienošanos dod tēva vai mātes uzvārdu. Ja vecāki nevar vienoties par bērna uzvārdu, to nosaka pēc bāriņtiesas lēmuma. 

Saskaņā ar Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likuma 2. panta pirmās daļas 8. apakšpunktu persona, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis, vai persona, kurai piešķirts bezvalstnieka statuss, ja tā sasniegusi 15 gadu vecumu, var mainīt uzvārdu, ja vēlas iegūt mātes vai tēva uzvārdu. 

Tātad bērns, sasniedzot 15 gadu vecumu, varēs mainīt uzvārdu, attiecīgi pieņemt mātes uzvārdu, vai arī to nemainīt. 

Atbilstoši likuma 4. panta otrajai daļai nepilngadīga persona vecumā no 15 līdz 18 gadiem iesniegumu iesniedz ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu.