Personas reliģiskā piederība pati par sevi nav nosacījums, lai piešķirtu vai nepiešķirtu piemērotības statusu audžuvecāka pienākumu pildīšanai, bet tā tiek vērtēta kopsakarā ar personas izpratni par audžuvecāka pienākumiem un tiesībām, motivāciju uzņemties bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpi un spēju sadarboties ar atbildīgajām institūcijām bērna labāko interešu nodrošināšanā. Tātad reliģiskā piederība var tikt vērtēta kā viens no aspektiem kopējā personas piemērotības izvērtēšanas procesā.

Jāņem vērā, ka audžuvecāks nav uzskatāms par bērna likumisko pārstāvi, un saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 17. panta 10. punktu bāriņtiesas pienākums ir pārstāvēt audžuģimenē ievietota bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības, savukārt atbilstoši Audžuģimenes noteikumu 74. punktam bāriņtiesa aizstāv audžuģimenē vai specializētā audžuģimenē ievietota bērna personiskās un mantiskās intereses un tiesības attiecībās ar vecākiem un citām personām saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 18. un 21. pantu.