Atpakaļpirkuma līgums ir tāds darījuma veids, kas Civillikumā regulēts pirkuma blakuslīguma sadaļā. Ar šo līgumu pircējs uzņemas savu pirkto lietu pārdot atpakaļ pārdevējam pēc viņa pieprasījuma (skatīt Civillikuma 2054. pantu). 2055. pantā precizēts: ja atpakaļpirkuma tiesība aprobežota ar zināmu termiņu, tad, tam notekot, šī tiesība izbeidzas. Pretējā gadījumā tā nekad nenoilgst.

No jūsu aprakstītās situācija noprotams, ka pirkuma līgumā ir atruna par atpakaļpirkuma tiesības pastāvēšanu, tomēr nav norādīts konkrēts atpakaļpirkuma izlietošanas termiņš. Papildus pirkuma līgumam puses ir noslēgušas atsevišķu vienošanos, kurā ir noteikts, ka atpakaļpirkuma tiesība ir izlietojama piecu gadu laikā. Tādējādi secināms, ka jūsu atpakaļpirkuma tiesība ir aprobežota un izlietojama piecu gadu termiņā, kā norādīts šajā vienošanās tekstā, un ir saistoša abām pusēm.

No jūsu apraksta nevar gūt pārliecību, ka pretējā puse būtu jūs kādā veidā maldinājusi par atpakaļpirkuma tiesības pastāvēšanu vai termiņu, ar kuru šī tiesība ir aprobežota. Proti, noprotams, ka puses bija vienojušās par pirkuma darījumu ar atpakaļpirkuma tiesību uz pieciem gadiem un jūsu aprakstītie dokumenti (pirkuma līgums, vienošanās), tos tulkojot kopsakarā, ietver šo jūsu panākto vienošanos.  

Ja tomēr uzskatāt, ka pretējā puse jūs jebkādā veidā ir maldinājusi, tad jautājumu var izskatīt maldības kontekstā. Tā kā noprotams, ka plānojat vērsties pēc juridiskās palīdzības, jurists jūs var konsultēt par Civillikuma 1441.–1458. pantā aprakstītās maldības ietekmi uz šī darījuma spēku. Tomēr jāvērš jūsu uzmanība uz to, ka ne katra maldība ir tāda, kas atņem darījuma spēku. No apraksta var konstatēt, ka pretējā puse sagatavojusi dokumentus, bet jūs neesat “pievērsusi uzmanību” attiecīgajiem līguma nosacījumiem. Civillikuma 1442. pants paredz, ka faktiska maldība darbības izdarītājam nekaitē, ja vien tā nav notikusi viņa paša neuzmanības dēļ. Juridiskajā literatūrā norādīts: “maldība nekaitē” nozīmē, ka maldības dēļ nav jācieš tam, kas maldījies. Vienlaikus norādīts, ka iespēja bieži atsaukties uz maldību varētu sagraut civiltiesisko attiecību stabilitāti. Atsaukšanās uz maldību var dot rezultātu tikai tad, ja tā notikusi darījuma dalībnieka dēļ. Maldība ir jāpierāda tam, kas uz to atsaucas. Tas ir grūts uzdevums, jo runa ir par faktiem, ko darījuma dalībnieks nevarēja zināt, un notikumiem, ko nevarēja paredzēt (Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. – R.: Mans īpašums, 2000, 46. lpp.). Tādējādi maldības pierādīšanai, visticamāk, nebūs pietiekams arguments tas, ka, parakstot līgumu, darījuma dalībnieks neizlasīja līguma nosacījumus vai nepievērsa tiem uzmanību.