Saskaņā ar Civillikuma 178. panta ceturto daļu vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek noteikta viena vecāka atsevišķa aizgādība.

Atsevišķa aizgādība nav vecāka aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības ar bērnu, kā to paredz normatīvie akti. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt svarīgus lēmumus, kas būtiski var ietekmēt bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml.

Atsevišķu aizgādību bērnam var noteikt, abiem vecākiem vēršoties pie zvērināta notāra un noslēdzot attiecīgu vienošanos notariāla akta formā. Ja vecāki nevar vienoties un pastāv strīds, vecākam ir jāsniedz tiesā prasības pieteikums par atsevišķas aizgādības noteikšanu.

Procesuālā kārtība ir noteikta Civilprocesa likuma 244.³ pantā. Lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, prasības pieteikumu ceļ tiesā pēc bērna dzīvesvietas. Par bērna dzīvesvietu uzskatāma viņa vecāku deklarētā dzīvesvieta. Ja bērna vecāku deklarētās dzīvesvietas atrodas dažādās administratīvajās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma tā vecāka deklarētā dzīvesvieta, pie kura viņš dzīvo.

Tiesai, taisot spriedumu par aizgādības tiesībām, jāņem vērā bērna intereses un jānoskaidro bērna viedoklis, ja bērns to spēj formulēt. Atsevišķa aizgādība pār bērnu nav nosakāma, ja tas nenodrošina bērna intereses un nepamatoti ierobežo viena vecāka tiesības.