Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 8. pants paredz, ka klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi. Ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Ministru kabinets nosaka sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtību.

Ja persona pieprasa pašvaldības pilnībā vai daļēji apmaksātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus, pašvaldības sociālais dienests, ievērojot likuma 5. panta otrajā daļā noteikto, novērtē personas maksātspēju, pamatojoties uz personas sniegto informāciju par ienākumiem un noslēgtajiem uzturlīgumiem. Ja pienākums maksāt par pakalpojumu ir arī personas apgādniekiem, viņi iesniedz informāciju par ienākumiem pašvaldības sociālajam dienestam, kas lemj par pakalpojuma piešķiršanu.

Personai, kura saņem pašvaldības pilnībā vai daļēji apmaksātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus un kurai ir ienākumi, izmaiņu gadījumā ir pienākums ne retāk kā reizi gadā institūcijai, kura pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, iesniegt informāciju par saviem ienākumiem atbilstoši šā likuma 5. panta otrajā daļā noteiktajam.

Ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

No Ministru kabineta noteikumu Nr. 275 “Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtība un kārtība, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta” 3. un 4. punkta izriet, ka klients vai viņa apgādnieks atzīstami par nespējīgiem veikt sociālās aprūpes pakalpojumu samaksu, ja klientam vai apgādniekam ir piešķirts trūcīgās personas statuss. Veicot samaksu par pakalpojumu, līdzekļi, kas pēc pakalpojuma samaksas paliek apgādnieka ģimenes rīcībā, nedrīkst būt mazāki par summu, kura aprēķināta, reizinot valstī noteikto minimālo algu ar šādu koeficientu: par vienas personas ģimeni – 1, par katru nākamo apgādnieka ģimenes locekli – 0,5.

Samaksas kārtību detalizētāk paredz attiecīgā pašvaldība saistošajos noteikumos.

Normatīvie akti noteic, ka pašvaldība var prasīt iztikas līdzekļu deklarāciju gan par klienta ienākumiem, gan apgādnieku ienākumiem. Tāpēc par pansionāta samaksas nosacījumiem ir jāuzzina savā pašvaldībā.

Papildus jānorāda, ka saskaņā ar Civillikuma 188. panta pirmo daļu pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli.

Savukārt pašvaldības pienākums ir nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikts, ka pašvaldības pakalpojuma saņēmēja, pansionāta klienta vai viņa apgādnieka vai apgādnieku (bērnu) pienākums ir par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem samaksāt.

Tātad atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem Nr. 275 klients par saņemto pakalpojumu maksā atbilstoši noslēgtajam līgumam starp klientu un sociālā pakalpojuma sniedzēju. Ja klients normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzīts par trūcīgu, par pakalpojumu maksā viņa apgādnieks vai apgādnieki. Ja tiek konstatēts, ka klients vai viņa apgādnieks/-i par sociālās aprūpes pakalpojumu nespēj samaksāt, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Jāvērš uzmanība, ka pašvaldības kompetencē nav izšķirt civiltiesiskus strīdus starp vecākiem un bērniem. Sociālās aprūpes iestāde vai pašvaldība var vērsties tiesā, lai piedzītu no apgādnieka (bērna) izveidojušos parādu, kas izriet no klienta un iestādes attiecībām.

Civillikumā paredzētais bērna pienākums apgādāt vecākus gulstas līdzīgās daļās uz visiem bērniem. Ja bērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt apgādāšanas pienākumu samērā ar katra bērna mantas stāvokli. Turklāt saskaņā ar Civillikuma 188. panta otro daļu bērns ir atbrīvojams no pienākuma uzturēt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt savus pienākumus pret bērnu.