Autortiesību likums noteic, ka darbs ir autora radošās darbības rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā – neatkarīgi no tā izpausmes veida, formas un vērtības. Autortiesības ir tiesības, kas autoram nodrošina nevis iespēju aizliegt, bet atļaut sava darba izmantošanu, saņemot par to nolīgto atlīdzību. Savukārt autors ir fiziska persona, kuras radošās darbības rezultātā radīts konkrētais darbs.

Atbilstoši likuma 4. panta pirmās daļas 1. punktam aizsargājamie darbi ir autortiesību objekts, neatkarīgi no izpausmes formas un veida, kas ir literārie darbi (piemēram, grāmatas, brošūras, runas, datorprogrammas, lekcijas, aicinājumi, ziņojumi, sprediķi un citi līdzīga veida darbi). Autortiesību subjekti autortiesības uz darbu īsteno paši vai ar savu pārstāvju starpniecību. Ņemot vērā autortiesību prezumpciju, ja darbs ir publiskots vai publicēts, nenorādot autoru, autora vārdā un interesēs darbojas redaktors, bet, ja arī redaktors nav norādīts, – izdevējs vai autora pilnvarota persona. Šis nosacījums ir spēkā līdz brīdim, kad darba autors atklāj savu personību un piesaka autorību.

Ņemot vērā iepriekš minēto, darba izmantotājam būtu jāprasa autora atļauja darbu publicēt. Izņēmumi ir noteikti likuma 19. pantā, proti, autortiesības nav uzskatāmas par pārkāptām, ja bez autora piekrišanas un bez atlīdzības likumā noteiktajā kārtībā darbu izmanto, piemēram, informatīviem mērķiem, izglītības un pētniecības mērķiem vai citiem mērķiem, kas norādīti šajā pantā.

Savukārt darba izmantošanu paredz likuma 40. pants, kas nosaka, – lai iegūtu darba izmantošanas tiesības, darba izmantotājiem attiecībā uz katru darba izmantošanas veidu un katru darba izmantošanas reizi jāsaņem autortiesību subjekta atļauja. Ir aizliegts izmantot darbus, ja nav saņemta autortiesību subjekta atļauja, izņemot likumā noteiktos gadījumus.