Civillikuma 422. pants noteic, ka testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatņemamās daļas tiesīgajiem atstājamas viņu neatņemamās daļas.

Atbilstoši Civillikuma 788. pantam, ja kāds neatņemamās daļas tiesīgais testamentā palicis neievērots vai bez likumiska iemesla atstumts no mantojuma, viņam ir tiesības prasīt, lai nodala viņa neatņemamo daļu vai arī, ja viņam novēlēts mazāk par šo daļu, lai to papildina. Citādā ziņā testaments patur savu spēku.

Civillikuma 424. panta pirmā daļa noteic, ka neatņemamo mantojuma daļu noteic pēc tā mantinieku skaita, kāds palicis testatora nāves dienā, ieskaitot pārdzīvojušo laulāto un ar testamentu atstumtos mantiniekus, bet neskaitot līdzi atteikušos mantotāju.

Saskaņā ar Civillikuma 425. pantu neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā.

Aprēķinot mantas sastāvu un vērtību, mantojuma neatņemamās daļas tiesīgās izdodamās naudas apmērs nosakāms atbilstoši nekustamā īpašuma vērtībai, ievērojot Civillikuma 396. un 425. pantu.

Neatņemamajā daļā ieskaita tiklab to, ko testators atstājis mantiniekam kā mantojumu vai legātu, kā arī to, kas saņemts testatora dzīves laikā, ja uz saņemto attiecas pievienojuma pienākums (757. un turpmākie panti). Neatņemamo daļu aprēķina no testatora skaidras mantas, atskaitot visus viņa parādus.

Saskaņā ar Civillikuma 423. panta otro daļu neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesības uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (788. p.). Tiesības uz neatņemamo daļu ir mantojamas un tālāk nododamas tiesības.

Ņemot vērā Augstākās tiesas judikatūru, daļu aprēķina naudas izteiksmē, bet pieļaujama arī vienošanās par noteiktas mantas, tai skaitā konkrētā nekustamā īpašuma vai nekustamā īpašuma domājamās daļas, piešķiršanu neatņemamās daļas tiesīgajam.