Civillikuma 389. pantā ir noteikts: “Aicinājums mantot iestājas, mantojumam atklājoties. Aicinājuma pamati ir mantojuma atstājēja tiesīgi izteikta griba vai likums.”

Civillikuma 416. pantā ir noteikts: “Ja pēc mantojuma atstājēja nāves viņam mantinieki nav palikuši vai šie mantinieki likumiskā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības, tad manta piekrīt valstij.”

Tāpat jāsaprot, ka mantojumu var pieņemt, arī klusējot: “Ja mantinieks iestājas mantojamās mantas valdījumā (pārvaldīšanā) un to turpinājis, līdz kamēr izbeidzas mantojuma pieņemšanas termiņš, uzskatāms, ka viņš mantojumu pieņēmis klusējot ar tādām darbībām, kas dod pamatu uzskatīt, ka mantinieks mantojumu ir pieņēmis”. Vairāk par to lasiet šeit.