Ceļu satiksmes likuma (CSL) 41. pantā noteikts, ka ceļu satiksmi regulē un uzrauga policijas darbinieki un citas likumos un citos normatīvajos aktos tam pilnvarotas personas. Personām, kuras pilnvarotas aktīvi regulēt satiksmi uz ceļiem, kā arī personām, kuras uzrauga satiksmi, jābūt ģērbtām jebkurā diennakts laikā labi saredzamā attiecīgā formastērpā ar gaismu atstarojoša materiāla elementiem un ar atšķirības zīmi, kā arī tām jābūt klāt dienesta apliecībai.

Policijas darbinieka vispārējās tiesības ir noteiktas likuma “Par policiju” 12. pantā.

Likuma “Par policiju” 12. panta pirmās daļas 2. punkts paredz, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības pārbaudīt personām, kuras tiek turētas aizdomās par likumpārkāpumu izdarīšanu, personību apliecinošos dokumentus, kā arī citus dokumentus, kas nepieciešami to tiesību normu ievērošanas pārbaudei, kuru izpildes kontrole un uzraudzība uzdota policijai.

Tāpat minētā panta pirmās daļas 18. un 20. punkts paredz, ka policijas darbiniekam, pildot sev uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības:

• apturēt transportlīdzekli un izdarīt tā apskati (izņemot diplomātisko un konsulāro pārstāvju transportlīdzekļus), lai aizturētu meklēšanā izsludinātas personas un transportlīdzekļus vai atklātu transportlīdzekļu vadītājus, kuri izdara likumpārkāpumus ceļu satiksmes un autopārvadājumu jomā, pēc Valsts policijas vai teritoriālās policijas pārvaldes priekšnieka norādījuma plānotu pasākumu izpildes laikā;
• apturēt transportlīdzekli un izdarīt tā apskati, ja ir pamats domāt, ka transportlīdzekļa vadītājs pārkāpis ceļu satiksmi reglamentējošo normatīvo aktu prasības vai transportlīdzeklis tiek izmantots likumpārkāpuma izdarīšanā.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2017. gada 23. novembra spriedumu lietā Nr. A420296113, SKA-73/2017 (turpmāk tekstā – spriedums Nr. A420296113) policijas darbiniekiem tiesības apturēt transportlīdzekli un veikt tā apskati ir tikai šajos divos iepriekš minētajos gadījumos. Proti, lai policijas darbinieks varētu apturēt transportlīdzekli un veikt tā apskati, jābūt tiesiskam pamatam.

Vienlaikus Valsts policija norāda, ka policists drīkst apturēt transportlīdzekli, arī veicot autopārvadājumu uzraudzību un kontroli (likuma “Par policiju” 12. panta pirmās daļas 20.² punkts).

Organizēto Valsts policijas reģionālo pārvalžu reidu tematika ir dažāda, piemēram:

• reidi, sākoties aktīvai moto un velo sezonai;
• reidi, sākoties jaunajam mācību gadam;
• preventīvs darbs tumšajā diennakts laikā ar mazaizsargātajiem ceļu satiksmes dalībniekiem (gājējiem, velosipēdistiem) par atstarojošu drēbju vai zīmju lietošanu;
• reidi, kas veikti, lai pārbaudītu gadalaikam atbilstošu riepu izmantošanu;
• reidi, lai pārbaudītu transportlīdzekļu vadītājus, kas ir alkoholisko vielu vai narkotisko vielu reibumā;
• reidi, lai pievērstu uzmanību transportlīdzekļu vadītājiem, kas, vadot automobili, lieto mobilo telefonu;
• reidi, lai pievērstu uzmanību transportlīdzekļu vadītājiem, kuri brauc agresīvi;
• u. c.

Likuma “Par policiju” 22. panta pirmā daļa paredz, ka policijas darbinieks ir valsts varas pārstāvis un likumīgās prasības un rīkojumi, ko viņš izvirzījis vai devis, pildot dienesta pienākumus, visām personām ir obligāti jāizpilda. Nepakļaušanās policijas darbinieka likumīgajām prasībām ir sodāma.

Atbilstoši Administratīvo sodu likuma par pārkāpumiem pārvaldes, sabiedriskās kārtības un valsts valodas lietošanas jomā 4. pantam par amatpersonas likumīgo prasību nepildīšanu vai amatpersonas darbības traucēšanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajai personai līdz 140 naudas soda vienībām (līdz 700 eiro), bet juridiskajai personai: no 14 līdz 2800 naudas soda vienībām (no 70 līdz 14 000 eiro).

Papildus norādām, ka Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments vairākos savos spriedumos, tostarp gan 2007. gada 20. marta spriedumā lietā Nr. SKA-68/2007, gan arī 2006. gada 14. novembra spriedumā lietā Nr. SKA-454/2006, paudis atziņu, ka jebkurš policijas darbinieka rīkojums, ko viņš izdevis, pildot dienesta pienākumus, atzīstams par visiem saistošu un sākotnēji ir jāizpilda. Vienlaikus Senāts secinājis, ka pašai personai, pret kuru vērstas policijas darbinieka prasības, nevar liegt kvalificēti izvērtēt izvirzīto prasību tiesiskumu, taču, ja persona uzskata, ka policijas darbinieka prasības konkrētajā gadījumā nav likumīgas, un nepakļaujas šīm prasībām, tā pati uzņemas risku. Proti, ja vēlāk tiks konstatēts, ka policijas darbinieka prasības bija likumīgas, bet pašas personas izdarītais vērtējums izrādījies kļūdains, šī persona tiks saukta pie administratīvās atbildības par nepakļaušanos šīm prasībām.