Civillikuma 1919. pants noteic, ka dāvinājumu var atsaukt rupjas apdāvinātā nepateicības dēļ.

Par apdāvinātā nepateicību jāatzīst dāvinātāja rupji apvainojumi vārdos vai darbos, viņām tīšī nodarīts svarīgs mantisks zaudējums vai viņa dzīvības apdraudējums, kā arī viņa atstāšana bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt.

Savukārt, atbilstoši Civillikuma 1924. pantam laulātais dāvinātājs var atsaukt laulības laikā izdarītu dāvinājumu viena gada laikā:

1) ja apdāvinātais laulātais mirst, neatstājot lejupējos (no apdāvinātā nāves dienas);

2) ja laulības iziršanu ar savām darbībām veicinājis tikai apdāvinātais (no dienas, kad stājies spēkā spriedums, ar kuru laulība šķirta, vai kad notārs taisījis laulības šķiršanas apliecību);

3) ja laulība atzīta par neesošu un dāvinot dāvinātājs atvainojami maldījies par laulības esamību (no dienas, kad stājies spēkā spriedums, ar kuru laulība atzīta par spēkā neesošu).

Ja ir iespējams, tad dāvinātājs ar apdāvināto var vienoties par dāvinājums atcelšanu, pretējā gadījumā ir jāceļ prasība tiesā, tomēr vēršu uzmanību, ka ir nepieciešams kāds no iepriekš minētajiem pamatiem, lai dāvinājumu varētu atcelt, proti, rupja nepateicība vai apdāvinātā vaina laulības iziršanā ir jāpierāda.

Papildus vēlos norādīt: ja dāvinājums ir izdarīts atlīdzības nozīmē (atlīdzība par izdarītiem pakalpojumiem) saskaņā ar Civillikuma 1933. pantu, tad šāds dāvinājums nepateicības dēļ nav atsaucams.