Atbilstoši likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 3. panta pirmajai daļai nekustamā īpašuma nodokļa likmi vai likmes no 0,2% līdz 3% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības nosaka pašvaldība savos saistošajos noteikumos. Nekustamā īpašuma nodokļa likmi, kas pārsniedz 1,5% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, pašvaldība nosaka tikai tad, ja nekustamais īpašums netiek uzturēts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.

Tātad valsts ar likumu nosaka nekustamā īpašuma nodokļa minimālās un maksimālās likmes, bet katra konkrētā pašvaldība ir tiesīga šajās robežās noteikt konkrētas likmes konkrētām situācijām, tostarp izvēlēties, kādi ir šo likmju noteikšanas kritēriji attiecīgajā pašvaldībā un kādi ir iespējamie atvieglojumi.

No uzdotā jautājuma nav secināms, kuras pašvaldības teritorijā atrodas konkrētais nekustamais īpašums, līdz ar to nav iespējams pārbaudīt konkrēto situāciju. Pašvaldību saistošie noteikumi paredz atšķirīgu situācijas risinājumu, ja deklarētā persona (īpašnieks) ir mirusi. Dažādu kritēriju noteikšana ir konkrētās pašvaldības politiskās izšķiršanās jautājums, ko likums pieļauj.

Piemēram, nekustamajiem īpašumiem Rīgā nodokļa likmju noteikšanā noteicošais kritērijs ir deklarēšanās konkrētajā īpašumā, to paredz Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 148. Izņēmumi vai pārejas periodi nodokļa likmes noteikšanā, ja nekustamā īpašuma īpašnieks ir miris, noteikumos nav paredzēti.

Savukārt, piemēram, Ķekavas novada domes saistošo noteikumu Nr. 11/2018 15. punktā bija noteikts, ka par periodu līdz brīdim, kad par nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju kļūst mantinieks, tiek ņemta vērā mirušās personas (īpašnieka) deklarētā dzīvesvieta.