Kā iepriekš LV portālam norādījusi zvērināta notāre Sandra Jakušenoka, uztura līgums ir aktuāls gan veciem un vientuļiem cilvēkiem, kuriem nav tuvinieku, gan tādiem, kuriem tuvinieki ir, taču tie nesniedz nepieciešamo aprūpi: “Tas var būt aktuāls arī cilvēkiem, kuriem ir vairāki bērni, taču par vecākiem visvairāk rūpējas viens no bērniem, un ar viņu tad tiek slēgts uztura līgums. Uztura līgumu slēdz par nekustamo īpašumu: uztura ņēmējs šādi, ar līgumu, nodod sava īpašuma tiesības uztura devējam – cilvēkam, ar ko tiek slēgts līgums, – apmaiņā pret aprūpes pakalpojumu.”

Uztura līguma definīcija ir ietverta Civillikuma 2096. pantā: ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo. Uztura līgums atšķirībā no dāvinājuma līguma ir atlīdzības līgums, kā atlīdzību par nekustamā īpašuma atdošanu citai personai, pretī par to prasot, lai tiek dots ēdiens, miteklis, apģērbs un kopšana, ja vien nav norunāts citādi.

Proti, tēvam ir tiesības slēgt uztura līgumu ar savu mazmeitu, nevis bērnu, ja mazmeita būs tā, kas gādās par viņa aprūpi. Trešajām personām, arī uztura ņēmēja potenciālajiem mantiniekiem, nav paredzētas tiesības pretendēt uz mantu (šajā gadījumā tā būs māja), kas nodota uztura devējam.

Tiesiski noslēgtu uztura līgumu parasti nav pamata apstrīdēt. Protams, tas neliedz attiecīgo līgumu potenciālajiem mantiniekiem mēģināt apstrīdēt tiesā (ja prasība izrādīsies nepamatota, tiesa to noraidīs, ja prasība būs pamatota, tiesa to pieņems).

Jādomā, ka tiesa noteikti prasību pieņems, ja tēvs ar mazmeitu uztura līgumā būs apslēpuši citu darījumu, piemēram, dāvinājuma līgumu, t. i., juridiski dokuments būs noformēts kā uztura līgums, bet realitātē mazmeita negādās par vectēva uzturu, piemēram, nenodrošinās ēdienu, apģērbu, kopšanu vai kaut ko citu, kas līgumā būs minēts. Proti, ja īpašums tiks atdots bez jebkādiem nosacījumiem, tas būs dāvinājuma līgums, ko neatraidāmie mantinieki varēs apstrīdēt. Šādā gadījumā līguma nosaukumam nebūs izšķirīgas nozīmes.

Civillikums paredz: ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatraidāmajiem mantiniekiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas, tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai tas izdod viņiem šīs daļas.