Mana mamma ir ievietota ilgstošas aprūpes institūcijā (pansionātā), 89 gadi, nav izteiktas vecuma demences, bet izteikti atmiņas zudumi, uzliek elektrisko tējkannu uz gāzes plīts, sakot, ka bērnībā viņa kannu lika uz plīts, nevis slēdza pie elektrības. Apmēram tādā līmenī, naudu noliek pati nez kur, pēc tam apgalvo, ka kaimiņi viņu apzaguši utt. Manā aprūpē ir mans vīrs, 1. grupas invalīds, 70 gadi (cukura diabēta 2. tips, amputētas abas kājas virs ceļgaliem, pilnīgi neredzīgs), pašai 68 gadi un 3. grupas invaliditāte, lielāku ceļa gabalu varu pārvietoties tikai ar staiguļa palīdzību (muguras deformācija, abu ceļgalu deformācija, artrīts, veikta labās kājas ceļgala protezēšana). Ar mammu, kopš apprecējos, vienā ģimenē neesam dzīvojuši. Civillikums noteic, ka apgādnieks šā likuma izpratnē ir tā ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem. (Mana pensija ir 352 eiro, mātes pensija ir 293 eiro, maksa par pansionātu ir 730 eiro, vīra ienākumi bez kopšanas pabalsta ir 560 eiro, dēls ar ģimeni un diviem bērniem dzīvo un strādā Anglijā, īrē māju, nespēj mums katru mēnesi palīdzēt ar 162 eiro). Tātad man kā apgādniecei jāpiemaksā 481 eiro (730 eiro – mātes pensija 249 eiro = mātes pensija 293 eiro – 15% = 44 eiro, kuri paliek viņai = 249 eiro). Saskaitot mūsu kopējos ienākumus, mana pensija 352 + vīra pensija 560 = 912 eiro, no tiem atņemam mums atstājamo summu (500 + 250) = 750 eiro, vīram par manas mātes aprūpēšanu pansionātā no viņa pensijas būs jāmaksā 162 eiro, jo es jau ar savu pensiju to nespēju. Mans vīrs uzskata, ka mana māte nav viņa radiniece Civillikuma izpratnē, nav viņu audzinājusi, nav aprūpējusi, viņam pašam ir savi apgādājamie – mazbērns, kuram pēc pāris gadiem vajadzēs palīdzēt segt izdevumus par mācībām augstskolā, – kā arī pašam nepieciešami lielāki izdevumi nekā personai, kurš nav invalīds. Piemēram, pārplīsa asinsvads vienā no neredzīgajām acīm, tad tā kā dzīvojam lauku teritorijā, tagad pašiem automašīnas nav, sazinājos ar aprūpes centru “Samarieši”. Tad, lūk, pēc viņu aprēķina, par 1 km jāmaksā 0,75 eiro, par gaidīšanu – 5 eiro stundā, par aprūpētāju pavadītāju – 6 eiro stundā. Aizvešana uz Stradiņu slimnīcu (tad vēl bija viena kāja), acs amputācijai 1. diena, 150 km, otrā dienā jābrauc pakaļ, atkal 150 km, pēc 14 dienām jābrauc uz Juglu, uz acu protezēšanas centru (vienīgo Latvijā) pagaidu protēzes saņemšanai – 190 km, pēc 2 mēnešiem atkal uz Juglu pēc pastāvīgās acs protēzes (atradāmies tur no plkst. 10.00 līdz 16.30) – 190 km. Kopā 680 km x 0,75 = 510 eiro + par gaidīšanu no 10.00 līdz 16,30 = 8,5 stundas x 5 eiro = 42,50, tātad kopā 552,50 eiro. Pamatojoties uz likumu, ka pirmajai personai tiek atstāti naudas līdzekļi minimālās algas apmērā, tātad no 2021. gada 1. janvāra – 500 eiro, bet katrai nākamajai – 50%, tas ir, 250 eiro tiks atstāti 1. grupas invalīdam iztikšanai. Tātad viņš maksā nodokļus, tagad viņam no viņa 560 eiro pensijas paliks 398 eiro. Viņš kategoriski atsakās dot jebkādus naudas līdzekļus personai, kura nav viņa radiniece. Tātad man atliek: 1) šķirties, bet tādā gadījumā pēc likuma man viņam jāsniedz palīdzība tik gadus pēc šķiršanās, cik mums laulībā nodzīvoti gadi, tas ir, 43 gadi, uz pansionātu (lai es varētu atstāt šo valsti) viņš atsakās iet, jo tur, ja izdzīvos pāris mēnešus tāds kā viņš, arī būs labi; 2) iekļūt tiesas izpildītāju redzeslokā kā parādniecei, jo nesamaksātā summa 162 eiro mēnesī jau krāsies kā mans parāds. Uz kāda civillikuma pamata, sastādot apgādnieka uzturlīdzekļu deklarāciju, šajā deklarācijā tiek iekļauti mana vīra kā 1. grupas invalīda ar tik smagu invaliditāti ienākumi? Es saprotu, ja tas tiktu darīts, nosakot trūcīgā vai maznodrošinātā statusu. Bet šeit nav Civillikuma, uz kura pamata es varētu vērsties tiesā ar prasību, lai mans vīrs no savas pensijas apmaksā manas mātes uzturēšanos pansionātā. Vai tomēr nebūtu godprātīgāk, ja pensionārus, kuriem pensija zem minimālās algas (nevis lai pārējiem ģimenes locekļiem būtu viņi jāuztur, bet tieši apgādnieks viens pats ar saviem ieņēmumiem) vai ģimeni, kurā ir aprūpējams 1. vai 2. grupas invalīds, izslēgtu no apgādnieku statusa. Tāpat es nevarēšu samaksāt šos 162 eiro, jūs ar saviem likumiem nevis palīdzat ģimenēm, kurām jau tā rūpju pāri galvai, bet gan darāt visu, lai viņi papildus nervozētu, nezinātu, kā izdzīvot: mums tuvākais veikals 10 km, un sabiedriskais transports brauc 3 x dienā, uz veikalu aizbrauc 10.00, atpakaļ tiec 15.00, es tāpat ar autobusu ar savu invaliditāti neko nevaru atvest, es braucu ar taksi. Bet šis cilvēks, bez kājām un neredzīgs, ir vēl dzīvs. Tad piespriediet nāvessodu cilvēkiem, kuri dzīvo ilgāk par 70 gadiem, un būs miers. Tātad ko jūs iesakāt, kā man turpmāk dzīvot? Vai ir paredzētas kādas izmaiņas šādiem apgādniekiem?