Saskaņā ar Pilsonības likumu dubultā pilsonība ir personas piederība pie vairāku valstu pilsonības (pavalstniecības).

Minētā likuma 9. pants paredz, ka Latvijas pilsonība saglabājas Latvijas pilsonim, kurš ir ieguvis:

• citas Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts vai Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts pilsonību;
• citas Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dalībvalsts pilsonību;
• Austrālijas Savienības, Brazīlijas Federatīvās Republikas vai Jaunzēlandes pilsonību;
• tādas valsts pilsonību, ar kuru Latvijas Republika noslēgusi līgumu par dubultās pilsonības atzīšanu;
• 1., 2., 3. un 4. punktā neminētas valsts pilsonību, bet saņēmis Ministru kabineta (MK) atļauju saglabāt Latvijas pilsonību atbilstoši svarīgām valsts interesēm (MK lēmumu pieņem ne vēlāk kā gada laikā, un tas nav pārsūdzams);
• automātiski ieguvis citas valsts pilsonību apprecoties (ieguvis ex lege) vai adopcijas rezultātā.

Atbilstoši Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) mājaslapā sniegtajai informācijai Latvijai šobrīd nav noslēgts neviens līgums ar kādu citu – iepriekš neminētu (Eiropas Savienības dalībvalsts, Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas dalībvalsts vai NATO dalībvalsts) – valsti par dubultās pilsonības atzīšanu.

Proti, tas nozīmē, ka Krievijas pilsonis vienlaikus nevar būt arī Latvijas pilsonis un otrādi.

Pastāv izņēmumi, bet to ir ļoti maz, un, kā jau iepriekš minēts, atļauju šādos gadījumos izsniedz MK. Lai iegūtu dubultpilsonību ar valsti, ar kuru nav noslēgts līgums par dubultās pilsonības atzīšanu, jābūt svarīgām Latvijas kā valsts interesēm. Kā piemēru var minēt barikāžu laikā bojāgājušā kinooperatora Andra Slapiņa bērnu lūgumu saglabāt dubultpilsonību (gan Latvijas, gan Krievijas). Jānorāda, ka arī šo lūgumu sākotnēji, 2015. gadā, valdība noraidīja un šis lēmums tika mainīts tikai pēc diviem gadiem.