Valstī pašreizējais minimālais uzturlīdzekļu apmērs vienam bērnam līdz 7 gadu vecumam ir noteikts 25% apmērā no minimālās darba algas un bērnam vecumā no 7 līdz 18 gadiem 30% apmērā no minimālās darba algas. To paredz Ministru kabineta noteikumi Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”.

Ja vecāks vēlas saņemt lielākus uzturlīdzekļus bērna uzturēšanai nekā valstī noteiktais minimums, tiesā ir jāsniedz prasības pieteikums ar pamatojumu un pierādījumiem, kas apliecina pieteikumā norādītā uzturlīdzekļu apmēra nepieciešamību. 

Civillikuma 179. pants nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu.” Līdz ar to tiesa, izskatot lietu, vērtēs vecāka iespēju maksāt pieprasīto uzturlīdzekļu apmēru samērā ar viņa ienākumiem. Tiesa vērtēs, vai vecāks spēs maksāt pieprasīto uzturlīdzekļu apmēru, kā arī nodrošināt sev iztiku un pildīt uzņemtās saistības (kredītsaistības, aizdevumi u. c.). 

Mantiskajā stāvoklī ietilpst gan vecāka aktīvi, kas ir ienākumi (darba alga, dividendes, uzkrājumi, pabalsti u. c.), kustamā un nekustamā manta (transportlīdzeklis, zemesgabals, būve), gan arī pasīvi, kas ir kredītsaistības, ikdienas izdevumi, nodokļi. Mantiskais stāvoklis ir personas ienākumu un izdevumu kopums, ar kura palīdzību ir iespējams noteikt vecāka spēju izmaksāt konkrētu uzturlīdzekļu apjomu.

Vecāka mantisko stāvokli tiesa katrā gadījumā vērtē individuāli – samērā ar lietas apstākļiem un pušu argumentiem. 

Vecākam, kas uzskata, ka nekustamo īpašumu esamība ir pamats prasīt lielākus uzturlīdzekļus, ir jāpamato savs apsvērums. Ja nekustamais īpašums nenes peļņu, bet tiek izmatots dzīvošanai, tas nav uzskatāms par papildu ieguvumu.