Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 2. panta otrajā daļā ir noteikts: “Dzīvojamās telpas lietošanas vienīgais pamats īrniekam vai apakšīrniekam ir dzīvojamās telpas īres vai apakšīres līgums.” Savukārt likuma 5. pants nosaka: dzīvojamās telpas īres līgumu slēdz rakstveidā izīrētājs un īrnieks.

Taču pašreizējā likumdošana pieļauj, ka ir nodibinātas īres faktiskās tiesiskās attiecības uz mutiskas vienošanās pamata bez rakstveida dokumenta noformēšanas. Civillikuma 1488. pants: “Darījumam, ko izpildījušas abas puses, ir tādas pašas sekas, kādas tam būtu, ja tas būtu uzrakstīts, un to, kas pēc tā jau dots vai izdarīts, nevar prasīt atpakaļ.”

LV portāls e-konsultācijā jau ir skaidrojis, ka praksē juristu domas šīs normas piemērošanā dalās: vieni uzskata, ka dzīvojamās platības īres tiesisko attiecību vienīgais pamats ir īres līgums, bet citi atsaucas uz minēto Civillikuma normu. Ir tiesu lēmumi, kas īres tiesiskās attiecības akceptējuši arī bez īres līguma. Piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments 2007. gada 25. aprīļa sprieduma lietas SKC-311 motīvu daļā norāda: “(..) tas apstāklis, ka īres līgums nav bijis noslēgts atbilstoši likuma prasībām rakstveidā un pastāv īres tiesiskās attiecības, nav šķērslis, lai atzītu, ka bijusi vienošanās par (..) īres tiesiskām attiecībām (..), jo darījumam, ko izpildījušas abas puses, ir tādas pašas sekas, kādas tam būtu, ja tas būtu uzrakstīts.”

Lai atbrīvotu dzīvojamo platību, kā arī lai atgūtu parādsummu par īri un komunālajiem maksājumiem, būtu jāvēršas ar iesniegumu tiesā, pirms tam īrniekus rakstiski brīdinot par tiesvedības sākšanu.