Prasīt uzturlīdzekļus lielākā apmērā var, ja vecāks spēj tos nodrošināt. Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteikts: vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Ja vecāki par ikmēneša uzturlīdzekļu summu nevar vienoties, strīdu par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Tas gan nenozīmē, ka tiesa prasību par uzturlīdzekļiem lielākā apmērā par valstī noteikto minimālo apmēru apmierinās. Atbilstoši Civilprocesa likuma 10. pantā noteiktajam sacīkstes principam puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā – katra puse pierāda tiesai savu prasījumu pamatotību. Ja uzturlīdzekļi valstī noteiktajā minimālajā apmērā savam bērnam ir jānodrošina jebkādos dzīves apstākļos un grūtībās, izšķirot strīdu tiesā par uzturlīdzekļu apmēru, kas to pārsniedz, nepieciešamība pēc lielāka uzturlīdzekļu apmēra ir jāpamato un jāpierāda, iesniedzot dokumentus, kas apliecina bērna vajadzības, to izmaksas un abu vecāku materiālās iespējas tās apmierināt.

Katrai izdevumu pozīcijai, kas attiecināma tieši uz konkrētā bērna uzturēšanu, pretī jāliek pierādījumi, kas apstiprina to nepieciešamību un apmēru. Savukārt, ja atbildētājam izdodas pierādīt, ka prasība nav pamatota un/vai nodrošināt pieprasīto summu nav iespējams, tiesa prasību var noraidīt vai apmierināt daļēji. Nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiesa vērtēs gan pieprasītā uzturlīdzekļu apmēra pamatojumu, gan tā samērīgumu ar abu vecāku finansiālo stāvokli.

Ja atbildētājs, bērna tēvs, pastāvīgi dzīvo Norvēģijā, uzturlīdzekļu piedziņu var uzsākt arī Norvēģijā saskaņā ar Hāgas 2007. gada 23. novembra Konvenciju par uzturlīdzekļu bērniem un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu pārrobežu piedziņu, ko ir ratificējusi gan Latvija, gan Norvēģija. Tādā gadījumā uzturlīdzekļu apmērs tiks noteikts, ņemot vērā Norvēģijas likumu.