Cesija ir prasījumu nodošana no agrākā kreditora uz jaunu kreditoru, un to regulē Civillikuma noteikumi.

Civillikuma 1798. pants paredz, ka par cesijas priekšmetu var būt visa veida prasījumi, vienalga, vai tie izriet no līguma vai no neatļautas darbības, starp tiem arī tādi, kuriem vēl nav iestājies termiņš, kā arī nosacīti un pat nākami un nedroši.

Atbilstoši Civillikuma 1793. pantam prasījumi var pāriet no agrākā kreditora uz jauno kreditoru ar cesiju, kura notiek, jo tā paredz likums, nosaka tiesas spriedums vai tiesisks darījums.

Civillikuma 1801. pants noteic, ka cesijas līgumu starp prasījuma atdevēju kreditoru (cedentu) un to personu, kam to atdod (cesionāru), var noslēgt jebkādā formā. Parādnieka piekrišana, pret kuru prasījums vērsts, nav vajadzīga, un cesija ir spēkā, pat ja viņš neko par to nezina. Praksē tā arī visbiežāk notiek – parādnieks uzreiz neuzzina, ka ir notikusi kreditora maiņa.

Cesionārs var no cesijas brīža darboties ar kreditora tiesībām un uz šā pamata rīkoties ar prasījumu. Taču svarīgi uzsvērt, ka cesionārs (jaunais kreditors) ar cesiju neiegūst vairāk un lielākas tiesības, nekā bijušas iepriekšējam kreditoram. Pats prasījums (Jūsu kredītsaistības) pāriet uz viņu ar visām pie tā piederīgajām un cesijas brīdī jau pastāvošajām tiesībām (kas, piemēram, norādītas kredīta līgumā).

Saskaņā ar Civillikuma 1807. pantu cesijas rezultātā parādnieka stāvoklis nedrīkst pasliktināties. Cesionārs, ja viņam personīgi pieder kādas priekšrocības pret parādnieku, nedrīkst tās izlietot. Savukārt parādnieks var celt pret cesionāru ne vien visas savas ierunas pret viņu pašu, bet arī tās ierunas, kas viņam bijušas pirms cesijas un tās laikā pret cedentu.

Iespējams, noderīgu informāciju atradīsiet Tieslietu ministrijas sagatavotajā atbildē – vai prasījumu var cedēt.