Nezinot lietas apstākļus, ir iespējams sniegt tikai vispārīgu atbildi. Dodoties ceļojumā ar bērnu, vecākiem ir jāgādā, ka ir paņemti līdzi visi ceļojumam nepieciešamie dokumenti, tai skaitā bērna personu apliecinošs dokuments. Tie vajadzīgi ne tikai tādēļ, lai šķērsotu valsts robežu, bet arī gadījumiem, ja bērnam nepieciešams sniegt veselības aprūpes pakalpojumus, un citām iepriekš neparedzamām situācijās.

Tātad, ja bērna mātei nav iebildumu, ka tēvs dodas ceļojumā ar bērnu, abu vecāku pienākums ir gādāt, ka bērnam līdzi ir visi nepieciešamie dokumenti. Iespējams, bērna mātei ir bažas – ja viņa atdos bērna dokumentus otram vecākam, viņš varētu kopā ar bērnu dzīvesvietas valstī vairs neatgriezties. Taču jautājumā minētā vecāku vienošanās jau risina šādas problēmsituācijas, ja radīsies strīds par to, kura vecāka ikdienas aizgādībā ir bērns.

Principā jebkuram cilvēkam ir tiesības lūgt mutisku vienošanos nostiprināt ar parakstu, taču otrai pusei vienmēr ir tiesības atteikties to darīt. Vienlaikus jāpiebilst, ka atteikšanās parakstīt vienošanos par bērna dokumentu atgriešanas termiņu nevarētu būt pamatots iemesls ierobežot vecāka saskarsmes tiesības ar bērnu. Jāpatur prātā, ka bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir abu vecāku aizgādībā, kas atbilstoši Civillikuma 177. panta otrajai daļai ir abu vecāku vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Tāpat Civillikuma 178. pants pasaka – ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas vecāks, pie kura bērns dzīvo. Taču jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

No minētā izriet, ka bērna tēvam ir pilnas tiesības, īstenojot savas saskarsmes tiesības ar bērnu, lūgt bērna māti izsniegt nepieciešamos ceļošanas dokumentus. Nevēlēšanās izsniegt bērna dokumentu varētu uzskatīt par otra vecāka aizgādības tiesību nepamatotu ierobežošanu.