Ja vecāki nespēj panākt savstarpēju vienošanos, Civillikuma 182. panta pirmā daļa paredz: kārtību, kādā tas no vecākiem, pie kura bērns nedzīvo, var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu.

Strīdus par saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību ar bērnu saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.¹ pantu izskata vispārējās jurisdikcijas tiesa, nevis bāriņtiesa. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 244.³ panta pirmo daļu prasību lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, ceļ tiesā pēc bērna dzīvesvietas. Tostarp Civillikuma 244.³ panta pirmā prim daļa paskaidro, ka par bērna dzīvesvietu uzskatāma viņa vecāku deklarētā dzīvesvieta. Ja bērna vecāku deklarētās dzīvesvietas atrodas dažādās administratīvajās teritorijās, par bērna dzīvesvietu uzskatāma tā vecāka deklarētā dzīvesvieta, pie kura viņš dzīvo. Ja bērna vecākiem vai bērnam nav deklarētās dzīvesvietas, par bērna dzīvesvietu uzskatāma viņa vecāku dzīvesvieta.

Vienlaikus situācijas apraksts vedina domāt, ka, iespējams, būtu nepieciešams nekavējoties vērsties pēc juridiskas palīdzības un rūpīgāk izvērtēt situāciju, lai noskaidrotu, vai šajā gadījumā nav notikusi t. s. bērna civiltiesiskā nolaupīšana.

Proti, ja vecāki nav rakstiski vienojušies par to, ka bērna tēvam ir atsevišķa aizgādība pār bērnu, tad viņam nav tiesību bez bērna mātes piekrišanas mainīt bērnam dzīvesvietas valsti. Tikai tad, ja vecāki ir noteikti vienojušies par to, ka viens no vecākiem drīkst ar bērnu pārcelties uz dzīvi ārzemēs, tad bērnu drīkst izvest no valsts. Ja vecāki nevar vienoties par bērnu pārcelšanos uz dzīvi ārzemēs, tad tam no vecākiem, kurš vēlas ar bērniem pārcelties uz dzīvi ārzemēs, būtu jāiesniedz tiesā prasības pieteikums vai nu par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu, vai arī par bērnu dzīvesvietas noteikšanu pie tēva, atļaujot bērnam dzīvot kopā ar tēvu arī ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Ja tas tā nav noticis, bērna aizvešana uz pastāvīgu dzīvi citā valstī bez otra vecāka piekrišanas, kuram ir aizgādības tiesības un kurš tās līdz šim ir faktiski īstenojis, varētu tikt traktēta kā bērna civiltiesiskā nolaupīšana un vecākam, bez kura atļaujas bērns aizvests uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs, ir tiesības iesniegt pieprasījumu par bērna atpakaļatdošanu atbilstoši starptautiskajiem tiesību aktiem.

Šo jautājumu regulē Eiropas Savienības regula Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, kā arī 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvencija par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, kas Latvijai ir saistoša kopš 2002. gada 1. februāra.

Hāgas konvencijas mērķis ir nodrošināt bērnu, kuri nelikumīgi aizvesti vai aizturēti kādā no valstīm, kas ir noslēgusi konvenciju, ātru atgriešanos, un nodrošināt to, ka saskarsmes tiesības saskaņā ar vienas līgumslēdzējas puses likumiem tiek respektētas arī citās līgumslēdzējās pusēs. Turklāt saskaņā ar konvencijā noteikto bērnu aizvešana vai aizturēšana tiek uzskatīta par nelikumīgu, ja aizvešanas vai aizturēšanas brīdī persona viena pati vai kopīgi faktiski realizēja tiesības uz aizgādību vai būtu realizējusi, ja to nekavētu aizvešana vai aizturēšana.

Šādā gadījumā vecākam ne vēlāk kā gada laikā, kopš notikusi prettiesiska bērna aizvešana, ir tiesības sniegt pieprasījumu par bērna atgriešanu no ārvalsts uz Latviju.

Sīkāks izklāsts pieejams Tieslietu ministrijas mājaslapas sadaļā “Ja bērns aizvests no Latvijas uz ārvalsti”. Lai saņemtu precīzāku konsultāciju, aicinām sazināties ar Tieslietu ministrijas Starptautiskās sadarbības departamentu pa tālruni 67036846, 67036836, 67036790.

Kā rīkoties attiecīgā situācijā, skaidrots arī LV portāla publikācijās:

Kas jāzina par bērna izvešanu uz ārzemēm;

Bērna patvaļīga aizvešana no vienas valsts uz citu: emocijas, likumi un rīcība;

Bērna nolaupīšana: tiesas procesa dzirnas un tā dalībnieki;

Nelikumīgi aizvests bērns – ko ņem vērā tiesa.