Normatīvajos aktos nav noteikts precīzs bērna vecums, kuram iestājoties vecāku pienākums uzturēt bērnu izbeidzas. Galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam par sevi gādāt. Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”

Likumdevējs nav precizējis, kā noteikt, vai bērns spēj pats par sevi gādāt, jo situācijas var būt ļoti dažādas.  Taču Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secina: “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, ja līdztekus mācībām bērns strādā un gūst ienākumus vai arī mācības pārtrauc, uzskatāms, ka bērns spēj pats sevi apgādāt, un uzturlīdzekļu maksājumus var samazināt vai pat pārtraukt.

Ja bērns ar vecākiem par turpmāk izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēru nevar vienoties, strīdus par uzturlīdzekļiem civilprocesuālā kārtībā izšķir tiesa, vai arī likumā noteiktos gadījumos lēmumu par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus valstī noteiktajā minimālajā apmērā var pieņemt Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija administratīvā procesa kārtībā.

Tas, kuru uzturlīdzekļu piedziņas ceļu pilngadīgs bērns var izvēlēties, ir atkarīgs no tā, kādā mācību iestādē viņš turpina mācīties, kā arī no prasītā uzturlīdzekļu apmēra.

Uzturlīdzekļu izmaksa no Uzturlīdzekļu garantiju fonda

Atbilstoši Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā noteiktajam, ja bērns pēc pilngadības sasniegšanas turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā un viņa vecāks (vai abi) nenodrošina sava bērna uzturam valstī noteikto minimālo uzturlīdzekļu apmēru (30% no valstī noteiktās minimālās algas, kas 2019. gadā ir 129 eiro mēnesī), bērnam ir tiesības saņemt valsts garantētos uzturlīdzekļus arī pēc pilngadības sasniegšanas, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai.

Līdz ar to, kamēr meita mācās vakarskolā, lai saņemtu uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, viņai ir tiesības iesniegt fonda administrācijai noteiktas formas iesniegumu par uzturlīdzekļu izmaksu, izmantojot portālā www.latvija.lv pieejamo e-pakalpojumu Pieteikšanās uzturlīdzekļu saņemšanai. Tālāk šo jautājumu, pārstāvot meitas intereses, jau risina fonda administrācija. Ja meita izmantos šīs savas tiesības, lai nekļūtu par uzturlīdzekļu parādnieku valstij, katram no vecākiem, kamēr meita turpinās mācīties vakarskolā, jebkurā gadījumā būs jānodrošina uzturlīdzekļi tādā apmērā, kādu izmaksā fonda administrācija.

Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma Pārejas noteikumi paredz, ka 2019. gadā valsts garantētos uzturlīdzekļus no fonda pilngadīgai personai līdz 21 gada vecuma sasniegšanai, ja tā turpina apgūt vidējo izglītību Latvijā, izmaksā 28,5% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas (122,55 eiro mēnesī).

Jānorāda, ka šajā gadījumā meitas nodarbinātības faktam nav nozīmes, jo Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma pašreizējā redakcija neparedz iespēju pārtraukt uzturlīdzekļu izmaksu, pamatojoties uz faktu, ka bērns gūst ienākumus algotā darbā. Šī likuma 13. panta trešā daļa paredz, ka pilngadīgai personai, kura iegūst pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību, uzturlīdzekļi no fonda tiek izmaksāti līdz izglītības iegūšanas brīdim, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai.

Vienlaikus vēršam uzmanību, ka Saeimā šobrīd ir iesniegts likumprojekts Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā, kas paredz minēto 13. pantu papildināt ar normu un noteikt, ka pilngadīgai personai uzturlīdzekļus no fonda neizmaksā par periodu, kurā tā gūst ienākumus vismaz Ministru kabineta noteiktās minimālās mēnešalgas apmērā. Tas nozīmē, ka, iespējams, tuvākajā laikā līdzšinējā kārtība tiks mainīta.

Uzturlīdzekļu piedziņa tiesā

Strīdu par uzturlīdzekļiem pēc pilngadības sasniegšanas var risināt arī tiesā. Piemēram, meita varētu celt prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu, ja viņa turpinās mācīties augstskolā vai vēlas piedzīt uzturlīdzekļus lielākā apmērā par 30% no minimālās algas.

Uzreiz jāsaka, ka, nosakot uzturlīdzekļu apmēru pilngadīga bērna uzturam, ir iespējams, ka tas tiek noteikts arī mazākā apmērā par minimālo uzturlīdzekļu apmēru, jo Ministru kabineta noteikumi Nr. 37 Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam attiecas tikai uz bērniem līdz 18 gadu vecumam. Savukārt pēc pilngadības sasniegšanas uzturlīdzekļi piedzenami atbilstoši Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteiktajam, ņemot vērā [abu] vecāku spējas un mantas stāvokli, kā arī bērna spēju sevi apgādāt.

Nosakot uzturlīdzekļu apmēru pilngadīgam bērnam, tiesai, izvērtējot lietā iekļautos pierādījumus kopsakarā ar pušu paskaidrojumiem, ir jānoskaidro uzturam un pilnvērtīgam mācību procesam nepieciešamā kopējā summa, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses. Tiesai ir jāizvērtē un jāsamēro konkrētas bērna vajadzības ar abu vecāku mantas stāvokli un spēju bērna uzturam, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanai nepieciešamo summu nodrošināt.

Līdz ar to, ja bērns mācās un strādā algotu darbu, ņemot vērā minēto Augstākās tiesas atziņu, no vienas puses, var uzskatīt, ka viņš spēj pats par sevi gādāt un uzturlīdzekļi nav jāmaksā. Vienlaikus jāvērtē, cik lieli ir bērna ienākumi algotajā darbā. Ir iespējams, ka skolēns vai students strādā savā brīvajā laikā, piemēram, nepilnu slodzi vakaros un brīvdienās, lai darba dienās turpinātu pilnvērtīgi mācīties pilna laika klātienē. Tādā gadījumā varētu uzskatīt, ka jaunais cilvēks cenšas pamazām iekļūt darba tirgū, bet pilnībā par sevi gādāt vēl nespēj un vēl ir nepieciešams papildu atbalsts no vecākiem.

Katrs gadījums ir atšķirīgs, un gadījumā, ja strīds nonāk līdz tiesai, tās lēmumu iepriekš ir grūti prognozēt.