Saskaņā ar Civillikuma 179.panta pirmo daļu vecāku pienākums ir samērā ar viņu mantas stāvokli uzturēt bērnu.
Civillikuma 188.panta pirmā daļa nosaka, ka pienākums apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem līdzīgās daļās. Tātad vecākiem un bērniem ir savstarpējs uzturdošanas pienākums.

Gan vecākiem, gan bērniem savstarpējais uzturdošanas pienākums ir jāpilda labprātīgi. Ja kāda no pusēm izvairās šo pienākumu pildīt vai rodas strīds par uzturdošanas pienākumu, tas risināms tiesas ceļā.

Civillikuma 188.panta trešā daļa nosaka: ,,Bērnu var atbrīvot no pienākuma apgādāt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt vecāku pienākumus”. Tātad - bērnus no uzturdošanas pienākuma pret vecākiem var atbrīvot vienīgi tiesa un tikai tādā gadījumā, ja vecāki nepamatoti izvairījušies apgādāt bērnus.

To, vai vecāki objektīvu iemeslu dēļ nav spējuši apgādāt savus bērnus, piemēram, invaliditāte, bezdarbs u.c. no vecāku gribas neatkarīgi apstākļi, vai arī vecāki bez objektīva iemesla izvairījušies no bērnu uzturēšanas pienākuma, katrā individuālā gadījumā vērtēs tiesa.

Tiesu prakse liecina, ka pienākums bērniem apgādāt vecākus nepastāv vienmēr, bet gan rodas tikai vajadzības gadījumā. Civillikuma 188.panta izpratnē ar vajadzības gadījumu jāsaprot vecāku nepieciešamība pēc papildu līdzekļiem tādu iemeslu dēļ, ka viņi paši nespēj sevi nodrošināt un apgādāt. Fakts, ka vecākiem vajadzīga bērna apgādība, jāpamato prasītājam, tādējādi pierādīšanas pienākums, prasot uzturlīdzekļus no bērniem, gulstas uz vecākiem.

Konkrētajā gadījumā tēvs ir tiesīgs celt prasību tiesā un pierādīt, ka viņam ir objektīva nepieciešamība pēc papildu līdzekļiem un viņš ir pildījis vecāku pienākumus, savukārt bērns ir tiesīgs pierādīt, ka tēvs nav pildījis pienākumu viņu uzturēt un audzināt, un lūgt tiesu viņu atbrīvot no pienākuma apgādāt tēvu.