Vietas, kur aizliegts smēķēt, ir uzskaitītas Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likuma (Tabakas aprites likums) 10. panta otrajā daļā.

Cita starpā šī likuma 10. panta otrās daļas 16. punkts paredz, ka smēķēt ir aizliegts jebkurā citā šajā pantā neminētā publiskā vietā citas personas klātbūtnē, ja šī persona pret to iebilst.

Līdzīgā jautājumā par smēķēšanas ierobežojumiem Veselības ministrija ir vērsusi uzmanību tam, ka vieta pie ieejas daudzdzīvokļu ēkā ir uzskatāma par publisku vietu, līdz ar to uz smēķēšanu pie ieejas daudzdzīvokļu ēkā ir attiecināms minētais Tabakas aprites likuma 10. panta otrās daļas 16. punkts.

Lai gan Tabakas aprites likumā nav sniegta definīcija jēdzienam “publiska vieta”, tāda ir atrodama konkrētās pašvaldības saistošajos noteikumos, kas regulē sabiedrisko kārtību. Piemēram, Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 80 Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā paredz, ka publiska vieta ir “jebkura vieta, kas neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai un par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskajai personai, kura nav attiecīgās vietas īpašnieks, tiesiskais valdītājs, turētājs, algots darbinieks vai cita persona, kuras atrašanās attiecīgajā vietā ir saistīta ar darba pienākumu izpildi, pasākuma organizēšanu vai saskaņā ar uzņēmuma līgumu”.

Savukārt, lai skaidrotu latviešu valodas vārdus, kuriem nav sniegta definīcija normatīvajos aktos, tiesu praksē nereti atsaucas uz to gramatiski un jēdzieniski pareizu pielietojumu. Piemēram, atbilstoši latviešu valodas vārdnīcā “Tēzaurs” noteiktajam (www.tezaurs.lv) vārds “klātbūtne” ir saprotams kā dzīvas būtnes, priekšmeta, parādības esamība, pastāvēšana līdzās citām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, parādībām (kur, kādā vietā, kādos apstākļos u. tml.).

Protams, var diskutēt par to, kāda attāluma gadījumā var runāt par “klātbūtni”. Taču jāatzīmē, ka demokrātiskas sabiedrības organizāciju nevar balstīt tikai uz pārlieku normatīvismu, skrupulozi izstrādātiem aizliegumiem, definīcijām un kontroli.  Likuma mērķis nevar pilnībā tikt sasniegts, ja sabiedrībā netiek cienīts un izprasts likuma gars, šajā gadījumā Tabakas aprites likuma 2. panta trešajā daļā noteiktie principi. Proti, ka smēķētājs respektē citu cilvēku tiesības dzīvot tīrā un labvēlīgā vidē, kas nav piesārņota ar smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu dūmiem. Tāpat likums paredz, ka jebkurā situācijā cilvēka tiesības elpot tīru un labvēlīgu gaisu, kas nav piesārņots ar smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu dūmiem, kā arī tiesības uz nepaaugstinātu smēķēšanas (tajā skaitā tabakas dūmu otrreizējas ieelpošanas) izraisītu slimību risku, ir prioritāras salīdzinājumā ar smēķētāju ieinteresētību smēķēt.

Aizliegums smēķēt jebkurā likumā neminētā “publiskā vietā citas personas klātbūtnē, ja cita persona pret to iebilst”, Latvijas normatīvajā regulējumā ir salīdzinoši jauna norma, kas tika ieviesta pirms četriem gadiem, 2014. gada 29. novembrī, stājoties spēkā grozījumiem tā laika likumā “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”.  Apzinoties, ka virkni ierobežojumu smēķēt noteiktās vietās nav iespējams reāli izkontrolēt, likumdevējs minētā likumprojekta anotācijā norādīja: “Likumprojektā iestrādātajām normām ir audzinoša nozīme. Minētā norma neizslēdz iespēju iedzīvotājiem pašiem rast risinājumu bez tiesībsargājošo iestāžu iejaukšanās. [..] Iekļaujot likumprojektā normu par smēķēšanas aizliegumu [..], tiek dots signāls par to, ka šāda rīcība minētajās vietās ir prettiesiska. [Tādējādi] mājas iedzīvotājiem tiek dotas tiesības, aizstāvot savas likumīgās intereses elpot gaisu, tīru no tabakas dūmiem, aizrādīt smēķējošajiem un pieprasīt pārtraukt smēķēšanu. Likumīgās prasības neizpildīšanas gadījumā iedzīvotāji var vērsties pie ēkas apsaimniekotāja vai īpašnieka, kā arī attiecīgajās pašvaldības institūcijās vai pie pašvaldību atbildīgajām amatpersonām, kurām pašvaldība ir deleģējusi minēto funkciju.”

Patlaban normatīvie akti paredz, ka visu smēķēšanas aizliegumu un ierobežojumu kontroli veic Valsts policija un pašvaldības policija. Tātad kaimiņi, konstatējot smēķēšanu neatļautā vietā, ir tiesīgi vērsties Valsts vai pašvaldības policijā ar iesniegumu. Tomēr konkrētajā gadījumā grūti spriest, vai šādas rīcības rezultātā varētu uzlikt administratīvo sodu, vai arī tiktu veiktas audzinošas pārrunas. Nozīme varētu būt dažādiem apstākļiem, piemēram, vai ieejas durvju tuvumā ir atpūtas zona, bērnu rotaļu laukums, vai Jūsu darbības pa logu var redzēt bērni.

Jebkurā gadījumā aicinām rast kompromisu ar kaimiņiem pārrunu ceļā. No LV portālam iesūtītiem jautājumiem par līdzīgiem konfliktiem var secināt, ka smēķēšana dzīvoklī, kas nav aizliegta, itin bieži rada daudz lielākas problēmas, jo cigarešu dūmu smaka caur ventilācijas lūkām mēdz ieplūst arī kaimiņu dzīvokļos, kas no veselības aizsardzības viedokļa ir daudz lielāks kaitējums un, neapšaubāmi, rada diskomfortu. Iespējams, kaimiņi neiebildīs tam, ja smēķēsiet mazliet tālāk par 10 metriem no kāpņu telpas ieejas durvīm, nodrošinot, ka mājas iedzīvotāji, ieejot un izejot no kāpņu telpas, nav spiesti nejauši ieelpot cigarešu dūmus.