Ja vecāki nav spējuši savstarpēji vienoties un strīdu par uzturlīdzekļiem risina kompetentā iestāde (Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija) vai tiesa, tām jāvadās pēc likumā noteiktā. Savukārt normatīvie akti neparedz iespēju noteikt uzturlīdzekļus mazākā apmērā par minimālo. Civillikuma 179. panta piektā daļa noteic katra vecāka pienākumu nodrošināt katram savam bērnam minimālo uzturlīdzekļu apmēru neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa, kā arī neatkarīgi no bērnu skaita, kas jāuztur. 

Vienlaikus, ņemot vērā, ka bērns teju pusi laika pavada tēva ģimenē, iespējams, situācijai var rast risinājumu, bērna tēvam pierādot, ka viņš līdzvērtīgi piedalās bērna aprūpē un uzraudzībā un tādējādi īsteno savus Civillikumā noteiktos vecāka pienākumus. Ja bērns dzīvo vienādu laiku pie mātes un tēva un abi vecāki savu iespēju robežās rūpējas par bērna vajadzībām, tostarp apģērbu, izglītību un citiem ar aizgādību saistītiem jautājumiem, mātei nav lielāku tiesību piedzīt uzturlīdzekļus no bērna tēva (sīkāk Civillikuma 177.–189. pantā).

Tiesu praksē ir vairāki piemēri, kad uzturlīdzekļu piedziņas prasība tikusi noraidīta, jo lietas izskatīšanas gaitā noskaidrots, ka bērns pārmaiņus dzīvo pie katra no vecākiem un attiecīgajā laika posmā katrs no vecākiem nodrošina bērna uzturu. Vienlaikus jāuzsver, ka katrs gadījums ir atšķirīgs un atkarīgs no dažādiem apstākļiem. Tāpēc aicinām konsultēties ar ģimenes tiesībās specializējušos zvērinātu advokātu.