Jautājumā minētie Ministru kabineta 2013. gada 29. janvāra noteikumi Nr. 61 ir izdoti uz Parādu ārpustiesas atgūšanas likuma pamata, kurš attiecas tikai uz parādniekiem, kas ir fiziskas personas. Ņemot vērā, ka šajā gadījumā parādnieks ir juridiska persona, ne minētie noteikumi, ne likums nav piemērojams.

Uz juridiskām personām var attiecināt Civillikuma 1668.9 pantu, kurš paredz, ka parādnieks bez īpaša atgādinājuma maksā kreditoram parāda atgūšanas izmaksas 40 eiro apmērā, ja parāds ir radies par nokavētu maksājumu līgumā par preces piegādi, pirkumu vai pakalpojuma sniegšanu. Minētais pants arī paredz, ka parāda atgūšanas izmaksu samaksa neatbrīvo parādnieku no pienākuma atlīdzināt visus zaudējumus, kādus kreditors cietis, ieskaitot tiesāšanās izdevumus. Līdz ar to minētie 40 eiro ir nevis parāda atgūšanas izmaksu “griesti”, bet gan likumā noteikts minimums, kurš parādniekam jāmaksā kreditoram bez īpaša atgādinājuma. Papildus tam kreditors var prasīt, lai parādnieks atlīdzina citus zaudējumus (parāda atgūšanas izmaksas), ja tādi ir radušies un tos var pierādīt.

Atbildot konkrēti uz Jūsu jautājumu, parāda atgūšanas uzņēmums kā kreditors (ja ieguvis prasījumu cesijas rezultātā) vai kā kreditora pārstāvis no parādnieka, kas ir juridiska persona, var prasīt parāda atgūšanas izmaksas vismaz 40 eiro apmērā, kā arī citas izmaksas, ja tās ir pamatotas un pierādāmas. Ja pastāv strīds par parāda vai tā atgūšanas izmaksām, tad tas ir risināms tiesā.