Likums “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” nosaka pašvaldībai pienākumu nodrošināt ar dzīvojamo telpu bērnus bāreņus pēc tam, kad bērns sasniedzis pilngadību un beigusies viņa ārpusģimenes aprūpe.

Likumā  ir noteikts, ka dzīvojamai telpai, kas tiek izīrēta šajā likumā noteiktajā kārtībā, jābūt dzīvošanai derīgai. Dzīvošanai derīga dzīvojamā telpa ir apgaismojama, apkurināma telpa, kas piemērota cilvēka ilglaicīgam patvērumam un sadzīves priekšmetu izvietošanai un atbilst būvniecības un higiēnas prasībām.

Tā kā pašvaldībās ir problēmas ar dzīvojamām telpām, ja tādas nevar nodrošināt, likums paredz bērniem bāreņiem tiesības uz īpašu – dzīvokļa – pabalstu. Šo pabalstu piešķir ar dzīvojamās telpas lietošanu saistītu izdevumu segšanai, tātad arī gadījumos, ja pats īrē dzīvokli nevis no pašvaldības, bet no privātpersonas. Pašvaldība domes saistošajos noteikumos nosaka kārtību, kādā aprēķināms un izmaksājams dzīvokļa pabalsts. Pašvaldība arī nosaka nepieciešamos dokumentus dzīvokļa pabalsta izmaksai – īres līgums, komunālo maksājumu rēķini u. c.

Likums šādas situācijas tieši nereglamentē – atteikšanos no dzīvojamās telpas, kuru īrēšanai savulaik ir piekrists. Atteikties (rakstveidā) varējāt, kad šāds dzīvoklis ar zemu labiekārtojuma līmeni tika piedāvāts. Jūs esat piekritusi pašvaldības piedāvātajam dzīvoklim. Ja esat pārdomājusi, apstākļi ir mainījušies, jāvēršas pašvaldībā. Iesniegumā pašvaldībai jāizklāsta situācija un jālūdz risinājums – rast iespēju piešķirt labiekārtotāku dzīvojamo telpu.

Likums “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” paredz, ka tiesības uz nodrošinājumu ar pašvaldības dzīvojamo telpu bērni bāreņi vai bērni, kuri palikuši bez vecāku gādības, iegūst, sasniedzot pilngadību, un saglabā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai.

Līdz ar to, sasniedzot likumā noteikto 24 gadu vecumu, pašvaldības dzīvokļa īres tiesību, kas likumā paredzētas bāreņiem un bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības, vairs nebūs, jo tiesības uz sociālajām garantijām saglabājas ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai.

Vēl jāpiebilst, ka Latvijas Republikas tiesībsargs 2015. gada 18. marta “Ziņojumā par pašvaldību palīdzības ietvaros piedāvāto mājokļu kvalitāti” (ziņojums tika nosūtīts visām pašvaldībām un Ekonomikas ministrijai) norādīja, ka tiesības uz mājokli nevar tulkot sašaurināti, ar tām saprotot tikai tiesības uz “jumtu virs galvas”, bet diemžēl daļēji tāda ir pašvaldību nostāja, sniedzot palīdzību mājokļa jautājumu risināšanā.

Ziņojumā Latvijas pašvaldībām tika rekomendēts:

• jāpievērš pastiprināta uzmanība brīvā dzīvojamā fonda tehniskā stāvokļa uzlabošanai, kas automātiski arī palielinātu dzīvojamo telpu vizuālo skatu;
• rekomendējams noteikt papildu dzīvošanai derīgu dzīvojamo telpu vērtēšanas kritērijus, tādā veidā ievērojot visā pašvaldības teritorijā vienotu praksi attiecībā uz pašvaldībai piederošo brīvo dzīvojamo fondu;
• tiesību normas jāinterpretē atbilstoši to jēgai un mērķim, atturoties no sašaurinātas tiesību normu tulkošanas, kas attiecas uz dzīvošanai derīgas telpas kritērijiem, lai neradītu formālu palīdzības izpildi;
• izvērtējama vienotas prakses ieviešana, ar potenciālajiem īrniekiem slēdzot terminētus dzīvojamās telpas īres līgumus ar nosacījumiem par telpu uzturēšanu pienācīgā stāvoklī, no kā tiešā veidā varētu būt atkarīga līguma pagarināšana/nepagarināšana;
• izvērtējama iespēja papildu sociālā darbinieka iesaistīšanai darbā ar tiem īrniekiem, kuriem ir grūtības ar pašvaldības īrētā mājokļa uzturēšanu pienācīgā kārtībā, motivējot viņus pēc iespējas vairāk līdzdarboties savas sociālās situācijas uzlabošanā, tostarp pašaprūpes spēju uzlabošanā un apkārtējās vides sakopšanā.