Civillikuma 179. pants paredz vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa. Tātad bērna nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem vispirms ir vecāku pienākums. Tas ir absolūts un neapstrīdams – nekādi apstākļi nevar atbrīvot vecākus no pienākuma dot uzturu savam bērnam.

Savukārt Civillikuma 179. panta ceturtajā daļā noteiktais pienākums uzturēt bērnu attiecināms uz vecvecākiem tikai tādā gadījumā, ja vecāku nav vai viņi nespēj uzturēt bērnu. Likumā izmantotais jēdziens “nespēj” nozīmē objektīvu iemeslu, kura dēļ vecāks neatkarīgi no viņa gribas un attieksmes nevar izpildīt savu pienākumu uzturēt bērnu, piemēram, ir gulošs invalīds, kurš pats ir kopjams un aprūpējams. Šādā situācijā tas no vecākiem, kurš ikdienā aprūpē bērnu, iespējams, varētu celt prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu no vecvecākiem, taču tādā gadījumā prasītājam tiesā bērna tēva pilnīga darbnespēja būtu arī jāpierāda. Vērtējot spēju uzturēt bērnu, tiek ņemts vērā ne tikai personas mantiskais stāvoklis uz lietas izskatīšanas brīdi, bet arī personas faktiskās iespējas nopelnīt jeb darbspējas, kas ietver konkrētās personas vecumu, izglītību, darba pieredzi, veselības stāvokli un citus personību raksturojošus faktus. Proti, ja bērna tēva finansiālais stāvoklis ir tāds, ka uzturlīdzekļus nav iespējams maksāt, viņa pienākums ir darīt visu iespējamo, lai to uzlabotu un tādējādi nodrošinātu sava bērna pamatvajadzības.

Tātad, ja bērna tēvam ir ar tiesas nolēmumu noteikts pienākums maksāt uzturlīdzekļus, tam ir likuma spēks un tas ir obligāti izpildāms (Civilprocesa likuma 203. panta piektā daļa). Ja persona savas saistības nepilda, likums paredz piespiedu piedziņas procesu, ko veic zvērināts tiesu izpildītājs. Ja uzturlīdzekļu piedziņa nav iespējama, uzturlīdzekļus parādnieka vietā izmaksā Uzturlīdzekļu garantiju fonds. 

Pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus sava bērna uzturam ir cieši saistīts ar vecāka personu, līdz ar to tā uzskatāma par tīri personisku saistību, kas nevar pāriet uz citām personām. Taču jārēķinās, ka parāda piedziņas procesā pastarpināti un ilgtermiņā tomēr var ciest parādnieka ģimenes locekļu labklājība un intereses. Uzturlīdzekļu parādam nav noilguma, un tiesu izpildītājs to piedzīs, tiklīdz tas būs iespējams. Piedziņa var tikt vērsta uz jebkuru parādnieka kustamo un nekustamo īpašumu un ienākumiem visas dzīves garumā, tostarp no mantojuma.