Par uzturlīdzekļiem pilngadīgam bērnam

Normatīvajos aktos šobrīd nav noteikts, kāds ir minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam pēc pilngadības sasniegšanas. Ja puses nespēj vienoties par uzturlīdzekļu apmēru, strīds ir jāizšķir tiesā.

Šādu prasību izskatīšanā tiek piemērots t.s. sacīkstes princips. Proti, atbilstoši Civilprocesa likuma 93. panta pirmajai daļai katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Tas nozīmē, ka, sniedzot prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu, pilngadību sasniegušajam jaunietim ne vien jāpierāda, ka viņš nespēj sevi apgādāt, bet arī jāiesniedz pamatots aprēķins par viņam nepieciešamajiem izdevumiem mēnesī, kuri rodas mācoties. Savukārt tiesai, nosakot piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru, ir jāvadās ne tikai no bērna materiālajām vajadzībām, bet tās jāsamēro ar abu vecāku mantas stāvokli un reālajām iespējām sniegt nepieciešamos uzturlīdzekļus pilngadīga bērna uzturēšanai.

Tiesu praksē gan itin bieži tiek pieņemts, ka Ministru kabineta noteikumos Nr. 37 noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs katram bērnam līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai (30% no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas) ir samērīgs arī attiecībā uz pilngadīgu bērnu prasību pēc uzturlīdzekļiem, ja viņi nespēj sevi apgādāt. Tādu izpratni veicina arī jaunais Uzturlīdzekļu garantiju fonda likums, kas paredz no 1. septembra izmaksāt valsts garantētos uzturlīdzekļus minimālajā apmērā līdz 21 gada vecumam tiem bērniem, kuriem vecāki nenodrošina uzturu, kamēr tie turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā arī pēc pilngadības iestāšanās.

Sīkāks izklāsts pieejams LV skaidrojumā “Uzturlīdzekļi bērnam pēc pilngadības sasniegšanas – ko paredz likums un ņem vērā tiesa”.

Par saskarsmes tiesību noteikšanu

Atbildot uz šo jautājuma daļu, jāatzīst, ka normatīvie akti ne vienmēr palīdz veidot cieņpilnas attiecības, taču paredz ceļus, kā persona var aizstāvēt savas tiesības, šajā gadījumā – Civillikuma 181. pantā noteiktās. Proti, „bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība). Tāpat katram no vecākiem ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par bērna attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.”

Civillikuma 182. panta pirmā daļa paredz, ka strīda gadījumā kārtību, kādā viens no vecākiem var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Tātad, ja bērna vecāki nevar vienoties par saskarsmes ar bērnu tiesības izmantošanas kārtību un šīs domstarpības nav varējusi noregulēt bāriņtiesa, strīds jāizšķir tiesā, ceļot prasību par saskarsmes tiesības ar bērnu izmantošanas kārtības noteikšanu saskaņā Civilprocesa likuma 244.² panta otro daļu. Civilprocesa likuma 244.³ panta pirmā daļa paredz, ka prasību lietās, kas izriet no aizgādības un saskarsmes tiesībām, ceļ tiesā pēc bērna dzīvesvietas.

Prasības pieteikumā tiesai ir jālūdz noteikt konkrētu regulējumu – kurās dienās no cikiem līdz cikiem vēlaties tikties ar bērnu. Tāpat var lūgt tiesu noteikt regulējumu arī attiecībā uz bērna skolas brīvlaikiem, svētku dienām, bērna vārda un dzimšanas dienām vai citiem ģimenei nozīmīgiem notikumiem. Jo precīzāk regulējums tiks noteikts, jo vieglāk varēs īstenot tiesas nolēmuma izpildi.

Jāņem vērā, ka, sniedzot atzinumu tiesai, bāriņtiesa sniegs ne tikai pārskatu par to, kā vecāki īsteno aizgādību un realizē saskarsmi, bet galvenokārt vērtēs, kāda saskarsmes kārtības īstenošana būtu visatbilstošākā bērna interesēm. Turklāt bērna vislabākās intereses katrā gadījumā nosakāmas individuāli, ņemot vērā bērna personiskās vajadzības, bērna vecumu, veselības stāvokli, garīgās un fiziskās attīstības līmeni un virkni citu aspektu, kas tiks noskaidroti, cita starpā arī uzklausot bērna domas.

Personai, kura nepilda nolēmumu par saskarsmes tiesībām ar bērnu, saskaņā ar Krimināllikuma 168. pantu var iestāties kriminālatbildība.