Pasaules pašnāvību novēršanas dienas 2026. gada aicinājums ir “Start the Conversation” jeb “Sāc sarunu”. Tā mudina mainīt veidu, kā sabiedrībā runājam par pašnāvību – mazināt klusēšanu, aizspriedumus un stigmu un to vietā veidot atklātas, cieņpilnas un atbalstošas sarunas.
Pašnāvības domas visbiežāk nerodas viena iemesla dēļ. Cilvēks var ilgstoši piedzīvot emocionālas ciešanas, zaudējumu, vientulību, attiecību vai finansiālas grūtības, psihiskās veselības traucējumus, atkarību, smagu fizisku saslimšanu vai vairākus sarežģītus apstākļus vienlaikus. Brīdī, kad ciešanas kļūst šķietami nepanesamas, cilvēkam var būt grūti pašam saskatīt risinājumu. Tieši tādēļ līdzcilvēku klātbūtnei var būt ļoti liela nozīme.
Ja cilvēks kļūst izteikti noslēgts, runā par bezcerību, par to, ka citiem būtu labāk bez viņa, atvadās, atdod sev nozīmīgas lietas, pēkšņi zaudē interesi par ierastajām aktivitātēm vai tieši pasaka, ka nevēlas dzīvot, šādus signālus nedrīkst ignorēt. Par pašnāvības domām drīkst un vajag jautāt tieši. Saruna par pašnāvību nepalielina risku un “neieliek cilvēkam galvā” domu par pašnāvību. Gluži pretēji – iespēja par savām sajūtām runāt ar cilvēku, kurš nekritizē un nenosoda, var būt pirmais solis palīdzības saņemšanā. Nacionālā psihiskās veselības centra (NPVC) un Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) speciālistu rekomendācijās uzsvērts: ja cilvēks runā par pašnāvību vai ir redzamas nopietnas riska pazīmes, viņu nevajadzētu atstāt vienu līdz brīdim, kad ir noorganizēta nepieciešamā palīdzība.
Nav nepieciešams būt psihiatram vai psihologam, lai pajautātu: “Es redzu, ka tev šobrīd ir ļoti grūti. Vai tu esi domājis par to, ka nevēlies dzīvot vai varētu sev nodarīt pāri?” Svarīgākais ir nevis atrast perfektos vārdus, bet būt gatavam uzklausīt atbildi, nenosodīt un palīdzēt cilvēkam nonākt līdz profesionālai palīdzībai.
Palīdzība ir pieejama
Latvijā pēdējos gados ir panākts progress – Veselības ministrija 2026. gada septembrī informēja, ka pašnāvību skaits trīs gadu laikā samazinājies par aptuveni 11%, vienlaikus pašnāvību profilakse joprojām prasa nepārtrauktu uzmanību, savlaicīgu psihiskās veselības problēmu atpazīšanu un pieejamu palīdzību.
Nacionālais psihiskās veselības centrs atgādina – cilvēkam nav jāgaida, līdz krīze kļūst nepanesama. Vērsties pēc palīdzības var arī tad, ja ilgstoši ir grūti, ir parādījusies bezcerības sajūta, trauksme, miega traucējumi, depresīvs noskaņojums vai sajūta, ka ar notiekošo vairs nav iespējams tikt galā.
NPVC 2026. gadā MENTOR projekta ietvaros īsteno arī SOSA (Survivors of Suicide Attempts) psiholoģiskā atbalsta grupu cilvēkiem ar pašnāvības mēģinājuma pieredzi. Tā ir strukturēta, pētījumos balstīta programma, kuras mērķis ir palīdzēt atpazīt suicidālu domu izraisītājus, apgūt prasmes to pārvarēšanai, apzināt pieejamos palīdzības resursus un stiprināt atveseļošanos. Aktīvu darbību ir uzsākušas četras grupas, un šobrīd norit jau trešā grupu vadīšanas nedēļa. Katru grupu vada divi apmācīti vadītāji – klīnicists un cilvēks ar personīgu pašnāvības pieredzi. Kopumā paredzētas astoņas iknedēļas tikšanās, kuru laikā dalībnieki saņem atbalstu gan no grupu vadītājiem, gan cits no cita. Tikšanās notiek slēgtā, drošā un dalībniekiem atbalstošā vidē, ievērojot stingru konfidencialitāti. Šobrīd grupās kopumā piedalās 40 dalībnieki, kuriem vēlamies sniegt nepieciešamo atbalstu pēc piedzīvota pašnāvības mēģinājuma, kā arī palīdzēt atgūt, atrast un nostiprināt cerību par savu atveseļošanās ceļu.
Ko varam darīt mēs katrs
Mēs nevaram zināt visas grūtības, ar kurām sastopas otrs cilvēks. Taču varam pamanīt pārmaiņas viņa uzvedībā, pajautāt, kā viņš jūtas, atrast laiku sarunai un nebaidīties runāt arī par vissmagākajām domām. Dažkārt palīdzība sākas ar pavisam vienkāršu teikumu: “Es esmu šeit. Pastāsti man, kas ar tevi notiek.”
Nevajag steigā piedāvāt risinājumus, salīdzināt cilvēka grūtības ar citu pieredzi vai teikt: “saņemies”, “citiem ir vēl grūtāk” vai “tev taču viss ir labi”. Cilvēkam krīzē daudz nozīmīgāka ir sajūta, ka viņa pārdzīvojums tiek uztverts nopietni un ka viņam šajā situācijā nav jāpaliek vienam. Pašnāvību novēršana sākas ar uzmanību pret cilvēku. Ar sarunu. Ar gatavību uzklausīt. Un ar palīdzību, kas tiek sniegta īstajā laikā.
Nacionālā psihiskās veselības centra valdes priekšsēdētāja, psihiatre Sandra Pūce: “Pašnāvību novēršana nesākas tikai psihiatra kabinetā. Tā sākas daudz agrāk – brīdī, kad mēs pamanām, ka cilvēks mums līdzās ir mainījies, pajautājam, kā viņš jūtas, un esam gatavi arī uzklausīt atbildi. Reizēm viens patiess jautājums un sajūta, ka neesi viens, var būt ārkārtīgi nozīmīga.”
NPVC Klīnikas “Veldre” vadītājs, psihiatrs, prof. Māris Taube: “Sabiedrībā joprojām pastāv bailes runāt par pašnāvību, it kā jautājums par suicidālām domām varētu tās izraisīt. Tā nav. Ja mums ir bažas par cilvēku, ir svarīgi pajautāt tieši un mierīgi. Atklāta saruna var palīdzēt cilvēkam beidzot pateikt to, ko viņš ilgi ir nesis sevī, un pavērt ceļu uz profesionālu palīdzību.”
NPVC Ārstniecības departamenta Pirmreizējās ārstēšanās daļas vadītāja, psihiatre Ingrīda Cera: “Cilvēkam psihiskā krīzē bieži vien pašam ir ļoti grūti lūgt palīdzību. Tāpēc ģimenes un tuvinieku loma ir nenovērtējama – pamanīt, būt klāt, palīdzēt sazvanīt speciālistu, aizvest pie ārsta vai pat uz stacionāra uzņemšanas nodaļu; palikt līdzās brīdī, kad cilvēks pats vairs neredz izeju.”
NPVC Agrīnas intervences programmas vadītāja, psihiatre Marika Garnizone: “Pašnāvību profilaksē nozīmīga ir mūsu attieksme arī ikdienā – vai spējam par psihisko veselību runāt tikpat dabiski kā par fizisko veselību. Jo mazāk kauna un stigmas saistās ar palīdzības meklēšanu, jo lielāka iespēja, ka cilvēks vērsīsies pēc tās laikus. Lūgt palīdzību nav vājuma pazīme – tā ir rīcība savas dzīvības un veselības labā.”
Ja nepieciešama palīdzība
Ja ir tūlītēji draudi cilvēka dzīvībai vai cilvēks gatavojas sev nodarīt pāri, zvaniet 113.
Vienotais bezmaksas krīžu tālrunis 116 123 ir pieejams cilvēkiem, kuri piedzīvo emocionālu krīzi vai kuriem nepieciešams psihoemocionāls atbalsts. NPVC uzsver, ka nav jāgaida “pietiekami smaga” krīze, lai zvanītu – jebkurš pārdzīvojums, kas būtiski ietekmē cilvēka emocionālo pašsajūtu, ir pietiekams iemesls meklēt palīdzību.
Bērniem un pusaudžiem pieejams Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116 111.
Palīdzību iespējams saņemt arī pie ģimenes ārsta, psihiatra, psihologa, psihoterapeita vai vēršoties Nacionālā psihiskās veselības centra Uzņemšanas nodaļā.
Noderīgi būs arī Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) informatīvie materiāli par to, kā rīkoties un pamanīt riska pazīmes: https://www.spkc.gov.lv/lv/nenoversies.
