Tiesas spriedums lietā C-196/24 | [Aucrinde] 1
| Itālijā ierosinātajā tiesvedībā par izcelšanās noteikšanu Itālijas tiesa pieprasīja Francijas tiesai veikt prasītāja varbūtēja tēva ķermeņa ekshumāciju, lai veiktu post mortem ģenētisko ekspertīzi. Tiesa nospriež, ka Savienības regula par pierādījumu pārrobežu iegūšanu 2 neļauj Francijas tiesai atteikties izpildīt šo pieprasījumu, pamatojoties uz to, ka tās valsts materiālās tiesības aizliedz veikt post mortem ģenētisko identifikāciju civillietā, ja vien attiecīgā persona savas dzīves laikā nav devusi skaidru piekrišanu. Šajā regulā paredzētie izpildes atteikuma pamati ir izsmeļoši. Tā kā starp minētajiem pamatiem nav iekļauta šāda veida valsts materiālo tiesību normas esība, konkrētajā lietā nevar atsaukties uz Francijas tiesībās paredzēto aizliegumu, lai iebilstu pret pieprasītā pierādījumu iegūšanas pasākuma izpildi. |
Tomēr Francijas tiesībās ir aizliegta šāda post mortem ģenētiskā identifikācija izcelšanās noteikšanas tiesvedībā, ja vien attiecīgā persona savas dzīves laikā nav devusi skaidru piekrišanu. Francijas tiesa vaicā Tiesai, vai šī valsts materiālo tiesību norma var pamatot atteikumu izpildīt pieprasīto pierādījumu iegūšanas pasākumu.
Tiesa atbild, ka regula par pierādījumu pārrobežu iegūšanu neļauj saņēmējai tiesai atteikties izpildīt pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu – ar kuru lūgta pierādījumu iegūšana, kas izpaustos kā ģenētisku paraugu paņemšana pēc varbūtēja vecāka ķermeņa ekshumācijas –, pamatojoties uz to, ka kāda valsts materiālo tiesību norma aizliedz šādu pierādījumu iegūšanu.
Šī regula stingri aprobežojas ar pierādījumu iegūšanas procesuālajiem aspektiem tiesvedībās ar pārrobežu ietekmi. Proti, lēmums par pierādījumu iegūšanas pasākuma veikšanu ir tās tiesas kompetencē, kas izskata civillietu vai komerclietu, savukārt saņēmējai tiesai ir pienākums to izpildīt atbilstoši šīs tiesas dalībvalsts procesuālo tiesību normām.
Turklāt pieprasījuma par pierādījumu iegūšanu izpildes atteikuma pamati ir izsmeļoši uzskaitīti regulā un ir interpretējami šauri. Tātad saņēmēja tiesa nevar atsaukties uz savas valsts materiālo tiesību normu, tostarp tādu normu, kura izriet no tās tiesību sistēmas pamatprincipiem, lai atteiktos izpildīt pieprasījumu par pierādījumu iegūšanu.
Visbeidzot, tikai pieprasījuma iesniedzējai tiesai jāpārbauda, vai pierādījumu iegūšanas pasākums, ko tā nosaka tajā notiekošajā tiesvedībā, atbilst Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk – Harta) garantētajām pamattiesībām.
Aplūkojamajā lietā attiecībā uz Francijas tiesas jautājumiem par Hartas 1. pantā nostiprināto tiesību uz cilvēka cieņu ievērošanu lietas materiālos nekas neliecina, ka, izsverot konkurējošās intereses šajā lietā, Itālijas tiesa nebūtu pienācīgi ņēmusi vērā šīs tiesības. Turklāt šajā gadījumā nav konstatējams sistēmisks pamattiesību pārkāpuma risks Itālijas tiesās. Tādējādi Francijas tiesai nav pamata pārbaudīt, vai Itālijas tiesa faktiski ir ievērojusi Hartā garantētās pamattiesības, ar nolūku atkāpties no savstarpējās uzticēšanās principa un uz šā pamata atteiktu pieprasītā pierādījumu iegūšanas pasākuma izpildi.
| PIEZĪME. Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu dalībvalstu tiesas lietas iztiesāšanas gaitā var uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju vai Savienības akta spēkā esību. Pašu pamatlietu Tiesa neiztiesā, taču valsts tiesai tā ir jāatrisina atbilstīgi Tiesas nolēmumam. Šis nolēmums ir vienlīdz saistošs arī citām dalībvalstu tiesām, ja tām jāatrisina līdzīga problēma. |
1 Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2020/1783 (2020. gada 25. novembris) par sadarbību starp dalībvalstu tiesām pierādījumu iegūšanā civillietās vai komerclietās (“pierādījumu iegūšana”).
