Reaģējot uz to, ka Eiropas Centrālās bankas inflācijas ierobežošanas pasākumu rezultātā kredītiestādes guva ārpuskārtas peļņu, tām tika noteikts solidaritātes iemaksas pienākums. Solidaritātes iemaksas mērķis ir aizsargāt sabiedrības drošību paaugstinātu nacionālās drošības risku apstākļos, lai gūtu papildu finanšu līdzekļus valsts nacionālās drošības fiskālo vajadzību nodrošināšanai. Apstrīdētā norma noteic, ka kredītiestādēm jāsasniedz noteikti kreditēšanas pieauguma rādītāji pret iepriekšējo gadu, lai saņemtu minēto atlaidi.
Pieteikuma iesniedzēja ir kredītiestāde, kura sniedz kreditēšanas pakalpojumus un ir solidaritātes iemaksas maksātāja. Pieteikuma iesniedzēja pirms apstrīdētās normas pieņemšanas jau ir būtiski kāpinājusi kreditēšanu. Tāpēc kreditēšanas pieaugumu, kāds noteikts apstrīdētajā normā, ņemot vērā prognozējamo kredītu pieprasījumu, nav bijis iespējams sasniegt. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētais solidaritātes iemaksas atlaides mehānisms praksē rada selektīvu priekšrocību tām kredītiestādēm, kuras līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim Latvijas rezidentiem izsniegušas būtiski mazāk kredītu. Ņemot vērā minēto, pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto normu izveidotais atlaides mehānisms ir uzskatāms par valsts atbalstu un veido selektīvu priekšrocību Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē. Savukārt valsts atbalsta pasākums bez Eiropas Komisijas saskaņojuma ir nelikumīgs.
Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. pantu Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par Līguma par Eiropas Savienības darbību un citu Eiropas Savienības tiesību aktu interpretāciju. Ja lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību normu satura un Satversmes tiesai ir šaubas par to iztulkošanu, Satversmes tiesai ir pienākums vērsties Eiropas Savienības Tiesā, lai tā sniegtu prejudiciālu nolēmumu.
Satversmes tiesa konstatēja, ka no 13 solidaritātes iemaksas maksātājiem 2025. gada 1. ceturksnī solidaritātes iemaksas avansa maksājumus veica četras kredītiestādes, bet 2., 3. un 4. ceturksnī – trīs kredītiestādes. Solidaritātes iemaksas atlaides mehānisms ir balstīts uz vienotu procentuālu kreditēšanas pieauguma kritēriju. Turklāt uz visiem solidaritātes iemaksas maksātājiem ir attiecināts viens un tas pats procentuālais slieksnis, kas jāsasniedz, lai saņemtu atlaidi. Tomēr kredītiestādes jau pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās ir nonākušas būtiski atšķirīgā situācijā atkarībā no to sākotnējā kredītportfeļa apjoma un izraudzītās kreditēšanas politikas.
Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai radušās šaubas, vai apstrīdētajā normā paredzētais pasākums ir uzskatāms par valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē. Proti, vai ar apstrīdēto normu noteiktā solidaritātes iemaksas atlaide tām kredītiestādēm, kuru kreditēšanas rādītāji līdz apstrīdētās normas pieņemšanai bijuši zemāki, ir uzskatāma par selektīvu priekšrocību. Tāpēc Satversmes tiesai ir nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētājā normā noteiktais kreditēšanas pieauguma rādītājs, kas formāli ir uzskatāms par neitrālu un objektīvu kritēriju, praksē tomēr nerada netiešu diskrimināciju pret kredītiestādēm.
Satversmes tiesa nolēma uzdot Eiropas Savienības Tiesai šādus jautājumus:
1. Vai solidaritātes iemaksas atlaide ir tāds pasākums, kas atzīstams par valsts atbalstu Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkta izpratnē?
2. Ja kredītiestādes īstenotā komercdarbības politika vai finanšu tirgus daļa ir uzskatāma par “uzņēmuma raksturīgo iezīmi” un prima facie par selektīvu, vai attiecīgais valsts atbalsta pasākums var tikt attaisnots ar solidaritātes iemaksas sistēmas loģiku, ņemot vērā to, ka solidaritātes iemaksas atlaides mērķis ir stimulēt noteiktu saimniecisku darbību (kreditēšanu), kas netieši kalpo solidaritātes iemaksas sistēmas pamatā esošajam mērķim – valsts nacionālās drošības fiskālo vajadzību nodrošināšanai?
3. Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, – vai Eiropas Savienības tiesību pārākuma un tiesiskās drošības principi būtu interpretējami tādējādi, ka Satversmes tiesa savā nolēmumā var lemt par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, ja tās spēka zaudēšana ar atpakaļvērstu spēku varētu apdraudēt Latvijas finanšu sistēmas stabilitāti?
Satversmes tiesa nolēma apturēt tiesvedību lietā līdz brīdim, kad stājas spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.
Saistītā lieta 2025-27-0106.
