No lietas materiāliem izriet, ka apsūdzētais secīgi piegāja pie divām pazemes kabeļu kanalizācijas akām, atvēra tās un pārgrieza pazemē esošos sakaru kabeļus, bet pēc tam izvilka abos galos pārgrieztos kabeļus un novietoja pie žoga otrpus ielai. Rīgas pilsētas tiesa bija atzinusi par pierādītu, ka ar šīm darbībām apsūdzētais izdarījis svešas kustamas mantas, proti, sakaru operatoram piederošu kabeļu, nolaupīšanu no šīs mantas pastāvīgās glabāšanas vietas, un atzinusi viņu par vainīgu zādzībā no glabātavas, piespriežot brīvības atņemšanu uz gadu un trim mēnešiem. Izskatījusi apsūdzētā aizstāvja iesniegto apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesa šo spriedumu atstāja negrozītu.
Apsūdzētā aizstāvis iesniedza kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas lēmumu, lūdzot atcelt to pilnībā. Izvērtējis kasācijas sūdzībā ietvertos argumentus, Senāts atzina, ka apgabaltiesa pamatoti atzinusi izdarīto zādzību par pabeigtu, jo apsūdzētais ar pakāpeniskām darbībām ieguvis fizisku kontroli pār mantu, un ka no pabeigta noziedzīga nodarījuma labprātīga atteikšanās nav iespējama. Tomēr apgabaltiesas lēmumā kļūdaini secināts, ka apsūdzētais izdarījis zādzību no glabātavas. Senāta ieskatā, kabeļu kanalizācijas aka, kas uzskatāma par inženierbūvi, veido vienotu infrastruktūras sistēmu ar tajā ievilktajiem kabeļiem, jo šādus kabeļus nav paredzēts ekspluatēt atsevišķi. Tādēļ šādu kabeļu kanalizācijas aku nevar uzskatīt par glabātavu, kas būtu paredzēta materiālo vērtību pastāvīgai vai pagaidu glabāšanai. Turklāt apgabaltiesas lēmums ir pretrunīgs jautājumā par nozagtās mantas vērtību – tiesa atzinusi par pierādītu noteikta garuma kabeļa nozagšanu, taču tā vērtību noteikusi pēc cietušās personas izdevumu tāmes un liecinieka liecībām, kurās aplēsts atšķirīgs kabeļa garums. Līdz ar to, kā norādīja Senāts, apgabaltiesas lēmums ir atceļams, jo tiesa konstatējusi faktiskajiem apstākļiem neatbilstošu kriminālatbildības pamatu un nav pamatojusi ar pierādījumiem atzinumu par elektronisko sakaru kabeļa vērtību.
Lieta SKK-50/2026 (19720272424).
