“Revīzijā konstatējām, ka neviena iestāde Latvijā nevērtē cilvēka ar invaliditāti veselības, sociālās, pārvietošanās un ikdienas funkcionēšanas vajadzības kopumā. Tas, vai un kādā apjomā cilvēks ar invaliditāti saņem un izmanto palīdzību, lielā mērā ir atkarīgs no paša cilvēka vai viņa tuvinieku zināšanām, iniciatīvas un spējas orientēties sadrumstalotajā sistēmā, nevis no valsts mērķtiecīgas rīcības. Iestādes neizvērtē, kāds atbalsts konkrētajam cilvēkam nepieciešams,” norāda Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.
2024. gadā Latvijā bija vairāk nekā 221 tūkst. cilvēku ar invaliditāti, un kopš 2018. gada to skaits pieaudzis par vairāk nekā 15%. Invaliditātes ekspertīzei un atbalstam valsts 2024. gadā novirzīja vismaz 1,039 miljardus eiro jeb 6,4% no valsts budžeta, bet pašvaldības – vēl vismaz 20 milj. eiro. Ievērojama daļa līdzekļu tiek izmantoti ienākumu atbalstam (pensijām un pabalstiem), bet mazākā – pakalpojumiem, kas palīdz pārvarēt grūtības ikdienā (aprūpei, transportam, rehabilitācijai).
Invaliditāti nosaka atbilstoši normatīvajiem aktiem, bet ne iespējami labākajā veidā
Invaliditātes ekspertīzi veic Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK). Revīzijā secināts, ka invaliditātes noteikšana kopumā norit atbilstoši normatīvajiem aktiem, tomēr process nav organizēts optimāli. Nosūtījumu uz invaliditātes ekspertīzi joprojām gatavo papīra formātā, bet to sagatavot E-veselībā varēšot tikai 2029. gadā. Turklāt VDEĀVK nav pieejas citu iestāžu rīcībā esošajiem datiem par personas izmeklējumiem, tehniskajiem palīglīdzekļiem, saņemto aprūpi vai rehabilitāciju. Tāpēc būtiska informācijas daļa jāapkopo ģimenes ārstiem, un tas palielina administratīvo slogu.
Invaliditātes noteikšanā joprojām dominē medicīniskā pieeja, lai gan jau 2015. gadā pieteikta pāreja uz funkcionēšanas un aktivitāšu ierobežojumu izvērtēšanu atbilstoši Starptautiskajai funkcionēšanas, nespējas un veselības klasifikācijai, ko izstrādājusi Pasaules Veselības organizācija. Reforma vairākkārt pārcelta, un pašlaik jauno pieeju plāno ieviest tikai 2030. gadā. Arī pati ekspertīze ir pārāk šaura – tajā nosaka invaliditāti, bet neizvērtē, kādi atbalsta pasākumi personai nepieciešami, lai mazinātu invaliditātes sekas ikdienā.
“Invaliditātes ekspertīzē būtu jāvērtē arī personai vajadzīgais atbalsts, un šai informācijai jābūt izmantojamai sociālajos dienestos un pie pakalpojumu sniedzējiem. Tas ļautu invaliditātes statusu izmantot ne tikai kā formālu kritēriju, bet arī pamatu mērķētai palīdzībai – kā ceļa karti nepieciešamajam atbalstam. Tas atbilst Invaliditātes likuma sākotnējam mērķim, proti, nosakot invaliditāti, vērtēt arī cilvēkam nepieciešamo atbalsta pasākumu kopumu un, ja vajag, sniegt sociālajam dienestam ieteikumus individuālam rehabilitācijas plānam,” uzsver M. Āboliņa.
Revīzijā konstatēts, ka komisijas cilvēkresursi invaliditātes noteikšanai nav pietiekami. Joprojām aptuveni 60% ekspertu strādā virs optimālās noslodzes, tādēļ lēmumi ne vienmēr tiek pieņemti noteiktajos termiņos. Situāciju pasliktina arī VDEĀVK uzticētais uzdevums pagarināt darbnespējas lapas pēc 26 nedēļām, kas pēc būtības ir veselības nozares pienākums. Šai funkcijai ik gadu vajag ap četrām ārstu ekspertu slodzēm, un tās pārcelšana uz veselības resoru saskaņā ar revidentu aplēsēm varētu samazināt lēmumu kavējumus līdz pat 46%. Valsts kontrole norāda uz nepieciešamību pārskatīt gan amata vietu skaitu, gan VDEĀVK noteiktos uzdevumus, lai invaliditātes noteikšana būtu ilgtspējīga un savlaicīga.
Atbalsta sistēma – sadrumstalota un nevienlīdzīga
Cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā pieejami dažādi atbalsta veidi: ienākumu aizvietojums, aprūpe, pārvietošanās un transporta atbalsts, sociālā rehabilitācija, mājokļa pielāgošana, tehniskie palīglīdzekļi un nodokļu atvieglojumi. Tomēr revidenti secinājuši, ka minēto atbalstu pieejamība un saturs ievērojami atšķiras atkarībā no dzīvesvietas.
Pašvaldības sociālos pakalpojumus piedāvā atbilstoši finanšu iespējām, nevis cilvēku vajadzībām, kaut arī daudzi sociālie pakalpojumi normatīvajos aktos ir paredzēti jau apmēram 30 gadu. Lai novērstu nevienlīdzību, 2024. gada decembrī likumā noteikts minimālais sociālo pakalpojumu grozs, kas pilnībā jāievieš līdz 2029. gadam. Taču 2025. gadā visās pašvaldībās no septiņiem cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem nodrošināmajiem pakalpojumiem tiek sniegti tikai divi – ilgstoša sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija institūcijā, kā arī aprūpe mājās cilvēkiem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem. Piemēram, grupu mājas (dzīvokļa) pakalpojums cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kas obligāti bija jāsniedz jau no 2025. gada, patlaban pieejams tikai 38 pašvaldībās.
Atšķiras ne vien pakalpojumu pieejamība, bet arī to saturs. Cilvēki ar līdzīgām vajadzībām dažādās pašvaldībās var saņemt atšķirīgus pakalpojumus. Piemēram, aprūpei mājās vienam un tam pašam aprūpes līmenim dažādās pašvaldībās ir pilnīgi atšķirīgs stundu skaits, respektīvi, zemākajā (1.) aprūpes līmenī tas svārstās no divām līdz sešām stundām nedēļā, bet augstākajā (4.) līmenī – no 10 līdz 35 stundām nedēļā. Līdz ar to cilvēka iespējas saņemt vajadzīgo atbalstu ir cieši saistītas ar dzīvesvietu, un tas neveicina vienlīdzību.
Atbalsts aprūpei un transportam nav pietiekams un mērķēts
Revidentu ieskatā būtiskākās nepilnības ir tieši aprūpes atbalstā. Tas ir sadrumstalots, nepietiekams un grūti administrējams – viena vajadzība tiek segta ar vairākiem atbalsta veidiem, proti, gan ar valsts pabalstu kopšanai, gan aprūpes pakalpojumiem pašvaldībās, no kuriem neviens nav pietiekams. Revīzijā konstatēts, ka 63,6% bērnu un 83,2% pilngadīgo ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem, kuri saņem valsts pabalstu kopšanai, pašvaldību aprūpes pakalpojumus neizmanto. Tas liecina, ka aprūpi konkrētie cilvēki bieži vien organizē paši vai to dara viņu tuvinieki. Vienlaikus valsts pabalsts kopšanai nesedz pat vidējās pakalpojuma izmaksas, kas ir vismaz par 220 eiro lielākas, nekā ir pabalsta apmērs.
Kā risinājumu situācijas uzlabošanai Labklājības ministrija paredz tikai valsts pabalsta kopšanai palielināšanu, kas plānota no 2030. gada. Revidentu vērtējumā tas situāciju būtiski neuzlabos, jo daļai cilvēku aprūpes pakalpojumi tāpat nebūs pieejami vajadzīgajā apjomā. Valsts kontrole akcentē, ka finansējums, kuru iecerēts novirzīt pabalsta palielināšanai, primāri būtu jāiegulda pašā aprūpes pakalpojumā.
Arī atbalsts transportam ir sadrumstalots – to nodrošina gan kā pabalstu, gan pakalpojumu un atvieglojumu sabiedriskajam transportam un maksājumiem, kas saistīti ar personīgā auto ekspluatāciju. Lai minētos atbalsta veidus padarītu mērķētākus, revidentu vērtējumā jāpārskata VDEĀVK atzinums par medicīniskajām indikācijām vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai. Atzinums ir priekšnoteikums trīs valsts nodrošināto atbalsta veidu saņemšanai: transportlīdzekļa pielāgošanas pakalpojumam, valsts pabalstam transporta izdevumu kompensēšanai un invalīdu stāvvietu izmantošanas kartei. Tomēr arī šo atbalstu piemērošanā konstatētas būtiskas nepilnības.
Transportlīdzekļa pielāgošanas pakalpojums ir pārāk šaurs, jo paredzēts tikai gadījumiem, kad persona pati vada transportlīdzekli, bet neietver pielāgojumus pasažieru pārvadāšanai, piemēram, pandusa izbūvi vai riteņkrēsla nostiprināšanu. Savukārt valsts pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai 105 eiro apmērā pusgadā labākajā gadījumā sedz tikai nelielu daļu no degvielas izmaksām, bet nesedz faktiskās izmaksas, kas nepieciešamas, lai cilvēks ar smagiem funkcionēšanas ierobežojumiem varētu pārvietoties, piemēram, pielāgot ģimenes transportlīdzekli vai izmantot specializētu transportu.
Arī invalīdu stāvvietu izmantošanas kartes saņemšanas kārtība nav cilvēkam draudzīga. Lai gan kartes piešķiršanai nepieciešama tikai VDEĀVK rīcībā esošā informācija, karti izsniedz cita institūcija – Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) –, tādējādi radot administratīvo slogu. Revidenti uzskata, ka kartes izsniegšanas kārtība jāvienkāršo.
Valsts kontroles ieteikumi #PēcRevīzijas
Labklājības ministrijai kā vadošajai valsts pārvaldes iestādei cilvēku ar invaliditāti vienlīdzīgu iespēju jomā sniegti deviņi ieteikumi, lai invaliditātes statusu turpmāk varētu izmantot kā pamatu mērķētam atbalstam, nevis tikai formālu statusu. Ieviešot ieteikumus:
- uzlabosies invaliditātes noteikšanai vajadzīgās informācijas aprite un kvalitāte, samazinot administratīvo slogu;
- invaliditātes noteikšana bērniem un pilngadīgām personām kļūs objektīvāka;
- nosakot invaliditāti, tiks izvērtēts arī cilvēkam vajadzīgais atbalsts un sniegti ieteikumi turpmākai rehabilitācijai;
- tiks stiprināta VDEĀVK kapacitāte, tātad arī lēmumu savlaicīga pieņemšana;
- valsts un pašvaldību atbalsts, tostarp aprūpei un transportam, kļūs vienlīdzīgāks un labāk pielāgots cilvēku reālajām vajadzībām.
Par revīzijā konstatētajām nepilnībām invalīdu stāvvietu kartes izsniegšanā Valsts kontrole informēs arī rīcības grupu birokrātijas mazināšanai.
Plašāka informācija – revīzijas ziņojums.
