Latvijas esošais regulējums ir konkurētspējīgs Eiropas līmenī
Lai gan Civillikuma grozījumu pieprasītāji apgalvo, ka Vācijā, Austrijā, Francijā, Spānijā vai Portugālē ir ieviests princips “dzīvnieks nav manta”, visās šajās valstīs tāpat kā Latvijā dzīvnieks ir īpašuma objekts, proti, dzīvnieks kādam pieder un uz to tiek attiecināts attiecīgajā valstī pastāvošais īpašuma tiesību regulējums.
Taču īpašuma tiesības uz dzīvnieku nav absolūtas – Latvijas Dzīvnieku aizsardzības likuma 5. pants un preambula skaidri nosaka, ka dzīvnieki ir justspējīgas būtnes, kurām jānodrošina aizsardzība pret sāpēm, ciešanām un nāvi.
Iniciatīvas autori kā piemēru kur likumdošana ir sakārtotāka min arī Spāniju. Cik zināms Spānija nav viens no spēcīgākajiem posmiem dzīvnieku labturības un aizsardzības jomā visā Eiropas Savienībā. Tas skaidri izgaismojās arī Eiropas Parlamenta un Padomes regulas par suņu un kaķu labturību un izsekojamību izstrādes procesā. Spānija joprojām tiek kritizēta par likuma izņēmumiem, kas pieļauj tradīcijas, kas saistītas ar suņu nežēlīgu nogalināšanu un masveida pamešanu patversmēs pēc medību sezonas beigām, kā arī vēršu izmantošanu nežēlīgās cīņās un izklaides pasākumos.
Dzīvnieku aizsardzība Latvijā ir nostiprināta likumos un LVB ir ieinteresēta skaidrā un ilgtspējīgā likumdošanā attiecībā uz dzīvniekiem un to aizsardzību un labturību saistītiem jautājumiem. Salīdzinot Latvijas regulējumu ar citām iniciatīvā minētajām valstīm, ir skaidri redzams, ka mūsu tiesību akti ir sakārtoti, konkurētspējīgi un līdzvērtīgi šo valstu regulējumam, kur, neskatoties uz noteiktajiem aizsardzības ierobežojumiem, dzīvniekiem tāpat tiek piemērots īpašuma tiesiskais režīms.
Neviens Latvijas likums neuztver dzīvniekus kā “mantu” vai “nedzīvu lietu” – dzīvnieki ir nepārprotami atzīti par radībām ar likumā noteiktu aizsardzību no sāpēm, ciešanām un nāves. Ir arī skaidri noteikts dzīvnieka īpašnieka vai turētāja pienākums nodrošināt dzīvnieka labturību. Dzīvnieks ir īpašumu tādā izpratnē, ka tas kādam pieder, attiecīgi pastāv persona, kas ir dzīvnieka īpašnieks, kurš atbildīgs gan par tā labturību, gan par to, lai dzīvnieks nenodarītu kaitējumu citām personām. Tas, ka dzīvniekam ir īpašnieks, nepadara to par nedzīvu lietu, mantu vai priekšmetu.
Pretēji iniciatīvā norādītajam, Dzīvnieku aizsardzības likums pietiekami skaidri definē, kas uzskatāms par cietsirdīgu rīcību pret dzīvniekiem. Savukārt dzīvnieka kā īpašuma objekta statuss Civillikumā nevar ietekmēt atbildības piemērošanu, jo Dzīvnieku aizsardzības likums ir speciālais likums attiecībā pret Civillikumu.
Latvijas Dzīvnieku aizsardzības likums paredz administratīvo atbildību par labturības pārkāpumiem, savukārt Krimināllikums – kriminālatbildību par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem ar sodu, kas ir līdzvērtīgs Šveices regulējumam, ko kampaņas veidotāji piesauc kā pozitīvo piemēru.
Problēma ir piemērošanā, nevis regulējumā
LVB uzsver, ka sabiedrības neapmierinātība ir radusies un izriet nevis nevis no likumu nepilnībām, bet no nepietiekamas to piemērošanas. Policijas, prokuratūras un tiesu praksē joprojām trūkst izpratnes par dzīvnieku labturību, kas izpaužas maigos sodos, nepietiekamā reakcijā uz pārkāpumiem un sodu nepiemērošanu. Tāpēc nepieciešams uzlabot pirmkārt šo institūciju un to darbinieku izpratni, nevis tērēt valsts budžeta līdzekļus likumu grozījumiem, kas vispār nav nepieciešami.
LVB uzskata, ka jautājums par dzīvnieka tiesisko statusu regulāri atgriežas nevalstisko organizāciju publiskajos izteikumos un priekšlikumos par normatīvo aktu grozījumiem, kā arī šajā gadījumā — iniciatīvas veidā tāpēc, ka izpratne par dzīvniekiem kā justspējīgām būtnēm, kā arī izpratne par to, ka īpašuma tiesības uz dzīvnieku nav absolūtas un nav pielīdzināmas tiesībām uz nedzīvām lietām, ne vienmēr atspoguļojas valsts un pašvaldību iestāžu darbībā. Tomēr pašlaik izvērstā kampaņa rada iespaidu sabiedrībā, ka citās valstīs regulējums ir būtiski labāks.
Latvijas Veterinārārstu biedrība ir nosūtījusi vēstuli Saeimas Frakcijām, Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijai, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai, Tieslietu ministrijai, Zemkopibas ministrijai un Rīgas Stradiņu universitates Sociālo zinātņu fakultātei.
