Ieguldījumi ar pierādāmu atdevi
Pienācis laiks arī Saeimas namā saprast, ka sports nav izmaksas, tas ir ieguldījums ar pierādāmu atdevi. Piemēram, FIBA EuroBasket 2025 turnīra rīkošanai valsts piešķīra 4,97 miljonus eiro. Savukārt Rīgas Tūrisma attīstības biroja aprēķini rāda, ka šis notikums radīja ekonomisko efektu aptuveni 61 miljona eiro apmērā. Katrs ieguldītais eiro radīja vairāk nekā divpadsmitkārtīgu atdevi - ar tūrisma ieņēmumiem, nodokļiem un darba vietām.
Eiropas Komisijas un OECD pētījumi apliecina, ka katrs sportā ieguldītais eiro vidēji atgriežas ekonomikas apritē ar četru līdz septiņu eiro pieaugumu. Un tomēr, sporta budžeta plānošana joprojām notiek pēc pārpalikuma principa, nevis pēc ekonomiskās loģikas. Ja ieguldījumi sniedz tik acīmredzamu atdevi, kāpēc, skaidri apzinoties jau gadiem sportam nepieciešamā finansējuma iztrūkumu, netiek veidots saprotams mehānisms, kad no sporta pasākumu ienestās naudas valsts budžetā, daļa tiek novirzīta sporta budžetā? Tiek uzsvērts, ka 5 miljonu ieguldījums “EuroBasket” rīkošanai bijis vienreizējs projekts, ko nākamajā gadā neatkārtos, tomēr arī no pasākuma radītā 60 miljonu ekonomiskā pienesuma sporta nozare papildu līdzekļus nesaņem.
Budžets, kas tikai izskatās stabils
Valdība lepni norāda, ka sporta budžets 2026. gadā būs 52,37 miljoni eiro, gandrīz tikpat, cik 2018. gadā. Taču šis skaitlis maldina. Septiņu gadu laikā inflācija Latvijā ir sasniegusi 53%, būtiski samazinājusi pirktspēju. Reālajā izteiksmē sporta budžets šodien ir mazāks nekā pirms septiņiem gadiem, lai gan sporta sistēma ir paplašinājusies un prasības ir augušas. Šādu situāciju nevar saukt par stabilitāti – tā ir stagnācija, kas tiek aplami pasniegta kā līdzsvars.
Jaunatnes sports – nākotnes pamats, kas atstāts bez balsta
Lielākais satraukums ir par jaunatnes sportu. Budžeta projektā nav paredzēts finansējums Latvijas Jaunatnes olimpiādei, vienīgajam nacionāla mēroga multisporta notikumam, kurā bērni un jaunieši piedzīvo īstu olimpisko garu. Tāpat nav iekļauta Latvijas sportistu dalība Jaunatnes Olimpiskajās spēlēs 2026. gadā un 2027. gada Eiropas Jaunatnes olimpiskajos festivālos, kas sniedz nenovērtējamu pieredzi nākotnes olimpiešiem. Šie pasākumi nav luksuss, tie ir sistēmas turpinājums, kas iedvesmo jauniešus tiekties uz sasniegumiem, trenē disciplīnu, spēju strādāt komandā un nacionālo lepnumu. Ja vārdos valsts saka, ka atbalsta jaunatni un jauniešu sports ir budžeta prioritāte, tad darbos redzam, ka jaunatnes sports ir tikai politiski labskanīga frāze.
Skumji, ka valsts ignorē tik nozīmīgu atbalstu jauniešiem, dodot skaidru signālu – trenējieties, bet sacensties pasaules vai Eiropas līmenī varat cerēt tikai pieaugušo vecumā. Vai tā mēs varam cerēt uz spēcīgu nākamo olimpiešu paaudzi? Domāju, ka nē.
Turklāt, kamēr sporta skolās audzēkņu skaits pieaug (no 44 357 uz 49 665), treneru skaits samazinās par 135. Treneru skaita samazināšanās tiešā veidā ietekmē treniņu kvalitāti un jauniešu veselību, jo lielākas grupas un mazāka individuālā pieeja nozīmē zemākus rezultātus un mazāk kustību ikdienā. Ja valsts patiesi vēlētos stiprināt jauniešu sportu, šī ir joma, kur steidzami jāiegulda, nevis jāsamazina investīcijas.
Finanšu pārdales, kas neskaidri skar federācijas
Neizpratni rada arī iecere pārdalīt 400 000 eiro no federāciju atbalsta programmas par labu Latvijas Nacionālā sporta centra saimnieciskajām vajadzībām. Infrastruktūra ir svarīga, taču šāda rīcība faktiski nozīmē, ka federācijām tiek atņemti līdzekļi, kas tieši nonāktu līdz sportistiem. Tas kropļo sistēmu un mazina federāciju spēju īstenot savas programmas.
Valstij jārod līdzsvars starp infrastruktūras uzturēšanu un sportistu attīstību, nevis, lai sasniegtu vienu mērķi, otru atstāt upura lomā.
Dialogam ir nozīme – trīs minūtes ar smilšu pulksteni
Sporta nozare atkārtoti ir aicinājusi Izglītības un zinātnes ministriju uz atklātu dialogu. Diemžēl pārāk bieži šīs sarunas ir bijušas formālas – “trīs minūtes ar smilšu pulksteni”. Pat brīžos, kad sporta pārstāvji tiek uzaicināti uz Saeimas Sporta komisiju cerībā uz konstruktīvu diskusiju, viņiem tiek dots vārds vien uz dažām minūtēm, ko simboliski skaita smilšu pulkstenis. Tas precīzi atspoguļo attieksmi.
Jāatzīmē, ka pēc šīs komisijas sēdes beidzot ir sācies dialogs ministrijā, sarunas, kurām faktiski vajadzēja notikt jau budžeta sagatavošanas laikā. Tas ir solis pareizajā virzienā, un mēs to novērtējam. Vienlaikus esam arī aicinājuši Saeimu vēlreiz sasaukt Sporta komisijas sēdi ar to pašu darba kārtību, lai šoreiz sporta nozarei – LOK, LSFP un sporta veidu federācijām – būtu pilnvērtīga iespēja izteikties un piedalīties risinājumu meklēšanā. Šāda pieeja ir būtiska, jo līdz šim darba grupās bieži trūka cilvēku ar praktisku pieredzi sporta vadībā, un nozares balss tika sadzirdēta tikai pēdējā brīdī. Kā bijusī izglītības un zinātnes ministre es zinu, cik sarežģīti ir sabalansēt dažādu nozaru vajadzības, taču tieši tāpēc dialogs ir izšķirošs. Bez savstarpējas sadarbības un uzticēšanās nav iespējams izveidot ilgtspējīgu politiku. Dialogam ar nozari jābūt nevis formālam, bet reālam līdzdalības procesam, kurā sporta nozare ir nevis klausītāji, bet līdzautori. Sports ir joma, kas prasa ilgtermiņa redzējumu – tāpat kā izglītība. Abas nozares veido cilvēkkapitālu, uz kura balstās Latvijas nākotne.
Laiks atgriezt sportu valsts dienaskārtībā
Latvija lepojas ar saviem sportistiem, ar tiem, kas iedvesmo bērnus, stiprina nacionālo lepnumu un rada kopības sajūtu. Taču bez stabilas sistēmas un godīgas sadarbības šie panākumi nevar turpināties. Valstij ir jāsaprot, ka sports nav luksusa prece vai brīvā laika izklaide, tas ir ilgtermiņa ieguldījums sabiedrības veselībā, saliedētībā un nākotnes izaugsmē.
Mēs aicinām valdību:
- palielināt bāzes finansējumu sportam,
- atbalstīt jauniešu sporta pasākumus, īpaši Latvijas Jaunatnes olimpiādi un dalību starptautiskajās spēlēs,
- un galvenais, veidot pastāvīgu dialogu ar sporta nozari, balstītu uz cieņu, pieredzi un kopīgu mērķi.
Sports ir valsts veselības, lepnuma un identitātes sastāvdaļa. Tam jābūt valsts prioritātei, nevis budžeta atlikumam.
