Sēdē arī norisinājās diskusijas par darba koplīguma termiņiem, un šajā sakarā būtu svarīgi, lai valdības pārstāvji veicinātu koplīgumu slēgšanu, neveidotu nepareizu priekšstatu uzņēmējiem par darba koplīgumu slēgšanas tiesisko regulējumu, un nebaidītu, ka no koplīgumiem “nemūžam nevar tikt vaļā”. Jau kopš 2002.gada ir bijušas divas iespējas – slēgt līgumu uz noteiktu termiņu, pēc kura koplīgums izbeidz savu spēku UN slēgt koplīgumu ar tā saucamo ultraaktivitāti, kas paredz, ka tas turpina spēku arī pēc termiņa beigām līdz jauna koplīguma noslēgšanai. Koplīguma noslēgšana ir labprātīga, un tā noslēgšanā, tostarp, attiecībā uz tā saturu, ir jāpieiet tikpat rūpīgi kā parakstot jebkuru līgumu, piemēram, ar banku, kurā var paredzēt grozīšanas kārtību un/vai laušanas kārtību.
Virsstundu piemaksu apmērs ir ilgstošs diskusiju temats, kas regulāri tiek izmantots kā izskaidrojums ekonomikas izaugsmes stagnācijai un nespējai konkurēt ar kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju. Tomēr cik daudz patiesības ir šādā apgalvojumā? Vai tiešām piemaksas samazināšana garantēs ekonomisko izrāvienu?
Ir svarīgi uzsvērt, ka virsstundu piemaksu apmērs atrauti pats par sevi neveido darbaspēka izmaksas. Virsstundu darbs nav un nedrīkst būt norma. Virsstundu darbs ir izņēmums īpašiem gadījumiem, turklāt maksimālais virsstundu skaits arī ir ierobežots.
Bez tam jāatgādina, ka virsstundu darbu darbinieks veic uz savas veselības un atpūtas laika rēķina, proti, laika kopā ar ģimeni, bērniem, veselības uzlabošanai, sociālām aktivitātēm. Un virsstundu darbs nav gluži tik labprātīgs, kā tas ierakstīts Darba likuma pantos. Praksē reti kuros gadījumos darbinieks brīvi, labprātīgi un bez sekām var atteikt darba devējam strādāt virsstundu darbu.
Jāatzīst, ka tie darba devēji, kuri godprātīgi uzskaita virsstundu darbu un apmaksā to, samazinās savus izdevumus, ja samazinās piemaksu apmēru Darba likumā. Savukārt darbinieki būs vienīgie cietēji. Turklāt tie darba devēji, kuri nemaksā tagad, nemaksās arī tad, kad piemaksu samazinās uz 50%, jo tas ir jautājums par kultūru, attieksmi un tiesisko nihilismu kopumā. Nemaksā par virsstundu darbu, nemaksā nodokļus, pārkāpj Darba likumu un atlaiž, neievērojot Darba likumā noteikto kārtību, – tā ir ikdiena, ar ko arodbiedrības savā darbā saskaras.
Tie darba devēji, kuri godprātīgi uzskaita virsstundu darbu un apmaksā to, parasti nosaka summēto darba laiku. LBAS atgādina, ka pie summētā darba laika ir pieļaujams noteikt garāku pārskata periodu, kas nozīmē, ka darba stundas pārskata periodā izlīdzinās, un, iespējams, ka virsstundas nemaz neveidojas.
Un, ja darba devējam ir daudz virsstundas, tad svarīgākais jautājums, uz kuru ir jāatbild, ir nevis, kā maksāt mazāk, bet kādēļ veidojas virsstundas? Nepareizi organizēts darbs, neatbilstoša darba laika organizācija, nepietiekams darbinieku skaits?
Pietiekami bieži ir dzirdams arguments, ka Latvija ir gandrīz vienīgā valsts Eiropā, kurā joprojām saglabājusies 100% virsstundu piemaksa, kamēr “tipiskais” virsstundu piemaksas apmērs citās valstīs ir 50% no stundas pamatlikmes. Turklāt, nereti šis arguments tiek papildināts ar piezīmi, ka divas vienīgās valstis, izņemot Latviju, kurās arī saglabājusies 100% virsstundu piemaksa, ir Krievija un Baltkrievija. Neskatoties uz apgalvojuma emocionālo, nevis racionālo dabu, šis apgalvojums ir arī nepatiess, jo 100% piemaksa par virsstundām tiek piemērota, piemēram, Polijā, kur katrai virsstundai, kas pārsniedz normālo darba laiku nedēļā, jeb 40 darba stundas tiek piemērota 100% piemaksa. Ir vērts pieminēt, ka Polija ir viena no straujāk augošajām ekonomikām Eiropā, turklāt kopš 2020. gada Polijā bijis arī straujākais darbaspēka izmaksu pieaugums, par vienu nostrādāto stundu vidēji izmaksas ir pieaugušas par 37%, kamēr Lietuvā tās pieaugušas par 36%, Latvijā par 30% un Igaunijā par 28%.
Salīdzinot darbaspēka izmaksas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, nav jautājumu, kurā no valstīm ir lētākais darbaspēks, bet, pat ja apskatām vienas darbadienas darbaspēka izmaksas ar vienu virsstundu, neskatoties uz to, ka Latvijā piemaksas noteiktas 100% apmērā, darbinieks darba devējam tik un tā izmaksā mazāk nekā kaimiņvalstīs. Pie vidējās algas valstī darbaspēka izmaksas par vienu dienu ar vienu virsstundu izmaksā par gandrīz 5 eiro lētāk kā Lietuvā un 24 eiro lētāk kā Igaunijā. Līdz ar to ir grūti pamatot, ka Latvijā darbaspēks ir nekonkurētspējīgi dārgs, un tas būtu šķērslis investīciju piesaistei. Vienlaikus Darba likuma grozījumi ir spēruši soli pretī uzņēmēju interesēm, ļaujot izvērtēt nozaru un uzņēmumu darbības specifiku, ļaujot darba devējiem atkāpties no 100% virsstundu piemaksas, to samainot līdz 50% un par to vienojoties uzņēmuma vai nozares koplīgumā.
Turklāt šajā diskusijā ar zemo Latvijas darbaspēka ražīgumu aizbildināties ir sarežģīti. Kamēr neapšaubāmi tas ir zemāks kā vidēji Eiropā, tomēr 2023. gada Eurostat dati atspoguļo, ka par vienu nostrādātu stundu ražīgums veido 62,7% no ES vidējā līmeņa, vienlaikus darbaspēka izmaksas – 42,3%. Dati parāda, ka Latvijā joprojām ir ievērojama plaisa starp produktivitāti un atlīdzību. Turklāt ir būtiski saprast, ka konkurētspēja mūsdienu ekonomikā norisinās arī darba tirgū, proti, konkurence par kvalificēta cilvēkkapitāla piesaisti. Lai Latvijas ekonomikā notiktu straujāka darba samaksas izaugsme un darba apstākļu uzlabošanās, mums ir jābūt konkurētspējīgiem vismaz Eiropas līmenī. Trūkumi Latvijas darba tirgus konkurētspējā indikatīvi ir novērojami migrācijas tendencēs, kas konsekventi atspoguļojas negatīvas migrācijas datos.
Ja mēs skatāmies apkārt un vērtējam citas valstis, ir svarīgi redzēt bildi kopumā. Nevar izraut vienu darba samaksas sastāvdaļu, kas Latvijā ir lielāks un ignorēt veselu kopumu ar citām izmaksām, kuras Latvijas darba devējam ir zemākas. Piemēram, ir būtiski uzsvērt, ka Latvijā vidējā alga pēc pirktspējas ir ceturtā zemākā starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, apsteidzot vien Bulgāriju, Rumāniju, Slovākiju un Grieķiju. Vienlaikus atsevišķās nozarēs darba specifika paredz, ka virsstundas veido būtisku sastāvdaļu no darbinieka ienākumiem. Jābūt uzmanīgiem, lai cīnoties par darba izmaksu konkurētspēju, Latvija nesāk vēl vairāk zaudēt darba tirgus konkurētspējā, proti, vēl vairāk palielināt darbaspēka trūkumu.
Tāpat no diskusijas par Darba likuma 110. pantu, visur deklarējot, ka Latvija ir vienīgā valsts ES, kurai šī tiesība pastāv, pazūd faktu minējums, ka Lietuva un Igaunija jau sen atteicās no šīs tiesības, jo abas valstis ieviesa efektīvas trīspusējās (tiesnesis, darba devēja, arodbiedrības pārstāvji) darba strīdu komisijas. Šādas komisijas ir izveidotas zem valstu darba inspekcijām un palīdz ātrā veidā izskatīt darba strīdus, tostarp, strīdus saistībā ar netaisnīgu atlaišanu. Komisijas ir alternatīva Darba likuma 110. pantam, kas nodrošina darbinieku aizstāvību strīdu risināšanā. LBAS ierosināja šādu komisiju izveidi, taču valdība to neatbalstīja. Līdz ar to kopējai bildei jāatzīst, ka 110. pants paliek drošības garants darbinieku–arodbiedrības biedru aizstāvībai.
Un kādēļ tas ir slikti, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur šāda aizsardzība paredzēta? Tad jau ir vērts vērst uzmanību, ka arī citās valstīs ir kaut kas tāds, kas nav citur, piemēram, ar arodbiedrību jāsaskaņo jaunu darbinieku pieņemšana darbā, arodbiedrības pārstāv darbinieku intereses uzņēmumu valdēs, streiks var notikt vienas dienas laikā, koplīgums attiecas tikai uz biedriem, koplīgumus slēdz tikai arodbiedrība, koplīgums nevis likums regulē darba tiesiskās attiecības u. c.
Jāsecina, ka nav skaidrs un nav redzama cēloņsakarība, kā vienkāršojot atlaišanu arodbiedrības biedriem, samazinot piemaksu par virsstundu darbu, bez pārrunām izbeidzot koplīgumus pēkšņi uzlabosies Latvijas darba devēju konkurētspēja, salīdzinot ar citām valstīm? Vai maksājot mazāk par virsstundām un atlaižot ātrāk darbiniekus, Latvijas bizness sāks ražot augstas pievienotās vērtības preces un piedāvāt pakalpojumus, kuri nepieciešami un pieprasīti iekšējā un ES tirgū? Vai šie ir īstie iemesli Latvijas uzņēmējdarbības ne-konkurētspējai?
Eiropas Komisijas 2025. gada ziņojums par Latviju uzsver vairākus konkurētspēju ierobežojošus faktorus, kas būtu jārisina, pirms Latvijā uzmanība tiek vērsta uz izmaksu samazināšanu par darbaspēku. Tā, piemēram, tiek uzsvērts, ka nepieciešams vienkāršot administratīvo un juridisko slogu investīciju piesaistei, jāpiesaista investīcijas, kā arī jāpalielina ieguldījumi pētniecībā, kas Latvijā ir starp zemākajām ES. Tāpat sociālais taisnīgums un sociālo transferu ietekme uz nabadzības novēršanu ir problemātisks un neļauj atsevišķām sociālajām grupām pilnvērtīgi iesaistīties sabiedrības un darba dzīvē. Eiropas Komisijas ziņojums par Latviju īpaši uzsver, ka gan darbiniekus, gan ekonomiku negatīvi ietekmē slikti veselības aprūpes rezultāti un veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamība. Sociālā aizsardzība vēl arvien ir vāja, un joprojām pastāv augsts nabadzības un sociālās atstumtības risks. Lielas bažas rada augsti mirstības rādītāji un liela nevienlīdzība veselības jomā, kas neuzlabosies, ja tiks samazinātas darba nespējas kompensācijas un pabalsti, kas ir vēl viens plaši apspriests darbaspēka izmaksu samazināšanas faktors. Šie faktori ietekmē darba spēka samazināšanos, kas savukārt tiešām grauj Latvijas spējas ražot produktus, sniegt pakalpojumus, nodrošināt sabiedriskus pakalpojumus saviem iedzīvotājiem, šādi graujot valsts konkurētspēju un iekšējo drošību.
Ēnu ekonomika ir augstā līmenī, un progress šajā jomā nav liels. Uzņēmējiem joprojām ir iespējas nemaksāt VSAOI, akceptējot VSAOI samaksas termiņa pagarinājumus, kas ietekmē pabalstus un pensijas, – un nez kādēļ nevienu nesatrauc fakts, ka šie uzņēmēji savu darbību beidz ar maksātnespēju, nesamaksājot neko.
Arodbiedrības uzsver, ka Latvijai vairs nav nopietnu iespēju konkurēt ar “lēto darbaspēku”, jo vienmēr tirgū ienāk valstis, kuru ekonomiskā situācija spēj piedāvāt vēl mazākas darbaspēka izmaksas.
