Tiesas spriedums lietā C-460/23 | [Kinsa].*
2019. gada augustā trešās valsts valstspiederīgā ar reisu no trešās valsts ieradās pie Itālijas robežas Boloņas lidostā kopā ar meitu un māsasmeitu, arī šīs trešās valsts valstspiederīgajām, un viņas uzrādīja viltotas pases. Sieviete tika aizturēta, un pret viņu tika sākts kriminālprocess par nelikumīgu ieceļošanu. Viņa paskaidroja, ka ir aizbēgusi no savas izcelsmes valsts, jo bijušais partneris viņai un viņas ģimenei izteicis nāves draudus. Baidīdamās par meitas un māsasmeitas – jo pēc māsas nāves viņai tika uzticēta meitenes aizgādība – fizisko neaizskaramību, viņa tās atveda sev līdzi. Īsi pēc tam viņa iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
Saistībā ar kriminālprocesu Boloņas tiesa vērsās Tiesā. Tā izskatīja jautājumu, vai šāda rīcība ietilpst vispārējā pārkāpumā, kas aptver atbalstu nelikumīgai ieceļošanai, Savienības tiesību izpratnē** un vai par to var paredzēt kriminālsodu.
Pirmkārt, Tiesa atbild, ka vispārējais pārkāpums – nelikumīgas ieceļošanas atbalstīšana – Savienības tiesību izpratnē neattiecas uz tādas personas rīcību, kura, pārkāpjot noteikumus par personu pārvietošanos pār robežām, dalībvalsts teritorijā ieved nepilngadīgus trešās valsts valstspiederīgos, kas viņu pavada un kuru faktiskā aizgādne šī persona ir.
Proti, šāda rīcība ir šīs personas atbildības, kas izriet no ģimenes attiecībām un faktiskās aizgādības attiecībā uz šiem nepilngadīgajiem, īstenošana. Pretēja interpretācija izraisītu īpaši smagu iejaukšanos pamattiesībās uz ģimenes dzīves neaizskaramību un bērna pamattiesībās, kas nostiprinātas attiecīgi Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 24. pantā, tādā mērā, ka tiktu aizskarta šo pamattiesību būtība.
Šī interpretācija šajā lietā ir piemērojama arī attiecībā uz pamattiesībām uz patvērumu. Proti, tā kā attiecīgā persona ir iesniegusi starptautiskās aizsardzības pieteikumu, principā nevar uzskatīt, ka tā valstī uzturas nelikumīgi, kamēr pirmajā instancē nav pieņemts lēmums par viņas pieteikumu, un tai arī nevar piemērot kriminālsodu nedz tāpēc, ka viņa pati ir nelikumīgi ieceļojusi, nedz tāpēc, ka ieceļojot viņa sev līdzi ievedusi arī meitu un māsasmeitu, kuru faktiskā aizgādne viņa ir.
Otrkārt, Tiesa atbild, ka valsts tiesību akti, kuros par šādu rīcību paredzēta kriminālatbildība, ir pretrunā Savienības tiesībām.
Proti, dalībvalstis nedrīkst pārsniegt Savienības tiesībās definētā vispārīgā noziedzīgā nodarījuma – nelikumīgas ieceļošanas atbalstīšanas – tvērumu, tajā iekļaujot rīcību, uz kuru tas neattiecas, jo tas ir pretrunā Hartai.
| PIEZĪME. Ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu dalībvalstu tiesas lietas iztiesāšanas gaitā var uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību interpretāciju vai Savienības akta spēkā esību. Pašu pamatlietu Tiesa neiztiesā, taču valsts tiesai tā ir jāatrisina atbilstīgi Tiesas nolēmumam. Šis nolēmums ir vienlīdz saistošs arī citām dalībvalstu tiesām, ja tām jāatrisina līdzīga problēma. |
Neoficiāls dokuments plašsaziņas līdzekļu vajadzībām, kas Tiesai nav saistošs.
Sprieduma pilnteksts un rezumējums (ja tāds ir) tiek publicēts CURIA tīmekļvietnē sprieduma pasludināšanas dienā.
Šeit apskatāms video ar Eiropas Savienības Tiesas priekšsēdētāja izklāstu par spriedumu.
* Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.
** Padomes Direktīva 2002/90/EK (2002. gada 28. novembris), ar ko definē neatļautas ieceļošanas, tranzīta un uzturēšanās atbalstīšanu.
