20. gadsimta 50. gados enerģētikai ir izvirzīta prioritāra vieta tautsaimniecības attīstībā. Vērā ņemamu enerģijas apjomu nodrošina tikai Ķeguma HES, tāpēc tiek lemts par straujāku Daugavas enerģētisko resursu izmantošanas kāpinājumu un jaunu hidroelektrostaciju celtniecību. Tai pat laikā Latvijā pievēršas jaunai enerģētikas koncepcijai – centralizētai pilsētu siltumapgādei gada aukstajos mēnešos, izmantojot termoelektrocentrāles (TEC), kas koģenerācijas režīmā ražo arī elektroenerģiju. Rīgai strauji augot, ar Andrejsalas elektrostacijas iespējām ir par maz, tāpēc nolemj būvēt lieljaudas termoelektrocentrāli Rīgā.
TEC-1 celtniecības projektu apstiprina PSRS Elektrostaciju ministrijā 1952. gada maijā un uzsāk termoelektrocentrāles būvniecību. Vienlaikus ar TEC-1 galvenā korpusa, ūdensapgādes un ķīmiskās attīrīšanas iekārtu, 6 kV slēgtās un 80 kV brīvgaisa sadales iekārtu celtniecību būvē dzelzceļa sliežu tīklu. Par TEC kurināmo plāno izmantot Latvijas purvos iegūstamo kūdru. To piegādā no kūdras ražošanas uzņēmumiem Sedas, Zilākalna, Misas, Olaines, Stružānu u.c. purvos ar gariem vilcienu sastāviem pa Latvijas dzelzceļa sliežu ceļiem.
1954. gada decembrī samontē tvaika katlu un turboagregātu. 1955. gada 20. janvārī TEC-1 iedarbina pirmo tvaika katlu un pirmo turboagregātu. Jūlijā darbu sāk otrais tvaika katls un otrais turboagregāts, un stacija sasniedz 50 MWel jaudu. Sākotnēji TEC- 1 iekurināšanu veic, izmantojot mufeļu krāsnis (ar malku, celtniecības materiālu atliekām, u.c.), jo kūdra kā kurināmais ir ar lielu mitruma saturu.
Gadu vēlāk, 1956. gada septembrī, iedarbinot trešo tvaika katlu, ekspluatācijā pieņem TEC-1 pirmo kārtu. 1958. gada rudenī pēc pirmās siltuma maģistrāles izbūves pa Viskaļu – Džutas – Brīvības ielu centra virzienā uzsāk siltumenerģijas piegādi klientiem. Līdz 1960. gadam noris TEC-1 otrās kārtas celtniecība, un, pieņemot ekspluatācijā vēl trīs tvaika katlus un divus turboagregātus, TEC sasniedz 129,5 MWel elektrisko un 384 MWth siltumjaudu. 1962. gadā uzsāk TEC-1 modernizāciju – gazifikācijas projektu, lai par kurināmo izmantotu dabasgāzi, ko piegādā pa maģistrālo gāzes vadu no Dašavas Ukrainā, vēlāk – no Inčukalna pazemes gāzes krātuves.
TEC-1 darbības laikā pavisam izmantoti četri kurināmā veidi – kūdra (laikā no 1955. līdz 2003. gadam sadedzinātas 27 852 588 tonnas), akmeņogles (sakarā ar zemo kūdras kvalitāti izmantotas pirmajos 8 darbības gados, sadedzinot 581,4 tūkstošus tonnu), mazuts un dabasgāze.
1970. gadā ekspluatācijā pieņem vēl divus ūdenssildkatlus, un kopējā TEC-1 siltuma ražošanas jauda sasniedz 616 MWth. 1978. gadā pieņem ekspluatācijā modernu sešu tvaika katlu apvienoto vadības pulti.
45 gadu darbības laikā TEC tehnoloģijas ir fiziski un morāli novecojušas, un 2001. gada 30. maijā Latvenergo padome pieņem lēmumu par TEC-1 rekonstrukciju.
2005. gada 10. novembrī notiek TEC-1 jaunās ražotnes svinīgā atklāšana. Divu gadu laikā stacijas neapbūvētajā teritorijā tapis jauns, videi draudzīgs gāzes – tvaika kombinētā cikla energobloks, savukārt vecā TEC-1 ražotne darbību pārtrauc. Pēc rekonstrukcijas TEC-1 elektriskā jauda pieaug līdz 144 MWel. Izbūvējot vēl papildus ūdens sildkatlus, siltuma jauda ir 493 MWth. 2020. gadā, modernizējot gāzes turbīnas, TEC-1 elektrisko jaudu palielina līdz 158 MWel.
Šobrīd TEC-1 sper soli jaunu inovāciju virzienā – uzstādot jaunas iekārtas, plānots ievērojami uzlabot stacijas darbības elastību – spēju darboties kondensācijas režīmā, nodrošinot elektroenerģijas ražošanu arī bez siltumslodzes, tā stiprinot Baltijas reģiona energoapgādes drošību.
