Latvijas virszemes ūdeņi ir sliktākā stāvoklī nekā vidēji Eiropā. Labu ūdeņu ekoloģisko kvalitāti sasniedz vien ⅓ daļa Latvijas upju un ezeru (2024, LVĢMC, Pārskats par virszemes un pazemes ūdeņu stāvokli 2023.gadā). Lai arī liela loma šajā statistikā ir augu barības vielu (slāpekļa un fosfora savienojumu) ieplūdei no notekūdeņiem, notecei no lauksaimniecības un meža zemēm, kā arī dažādiem upju pārveidojumiem (piemēram, upju taisnošanai, aizsprostiem, polderiem u.c.), arī atsevišķu mājsaimniecību paradumi būtiski ietekmē Latvijas upju un ezeru stāvokli.
Iedzīvotāji, kas pastāvīgi dzīvo vai atpūšas pie kādas no Latvijas upēm, mēdz to uzlūkot kā saimniecībā vērtīgu resursu: tā ir ūdens ņemšanas un veldzes vieta. Kampaņa “Turi rūpi par savu upi” mudina pret šo resursu izturēties ar cieņu, atgādinot, ka upe un tās krasti ir vērtīgu dzīvotņu kopums, un upes iemītnieki ir no tā labvēlības atkarīgi cilvēka kaimiņi. Lai iedzīvotājiem palīdzētu mazināt savu ietekmi, kampaņas gaitā uzmanība tiks vērsta uz biežāk izplatītajām kļūdām, saimniekojot pie upes, un veidiem, kā iecerēto sasniegt, nekaitējot upei.
Pie upes pastāvīgi un sezonāli dzīvojošie savu ietekmi var mazināt vairākos veidos: pirmkārt, nodrošinot brīvu upes plūdumu, tostarp neveidojot upē akmeņu krāvumus ar mērķi celt ūdens līmeni. Lai arī vēsturiski populāra, šī prakse iznīcina zivju, piemēram, taimiņa (Salmo trutta) un citu lašveidīgo nārsta vietas un apgrūtina to migrāciju. Tāpat nedrīkst mākslīgi upi padziļināt vai paplašināt, piemēram, lai veidotu peldvietas. Kā šķēršļi, tā arī rakšanas darbi īpaši kaitē upes nēģim (Lampetra fluviatilis), kura populācija Latvijā turpina samazināties. Gan akmeņu krāvumu veidošana, gan patvaļīga upes paplašināšana vai padziļināšana turklāt ir administratīvi sodāmas darbības.
Otrkārt, pie upes dzīvojošajiem ir svarīgi mazināt gan barības vielu, gan dažāda piesārņojuma nonākšanu upē. Tas ietver gan neattīrītu notekūdeņu novadīšanu upē (kas arī ir administratīvi sodāma rīcība), gan attīrīto notekūdeņu kvalitātes kontroli. Kur tas iespējams, vēlama īpašuma pieslēgšana centralizētajai kanalizācijas sistēmai. Būtiski atcerēties, ka upē un tās krastos nedrīkst izmest dārza atkritumus – zāli, lapas, zarus, bojāto ražu un cita veida biomasu. Biogēno elementu piesārņojums upēs un tā raisītā eitrofikācija ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijas upēs un ezeros arvien retāk sastopams, piemēram, ekoloģiski jutīgais platspīļu upesvēzis (Astacus astacus) – vietējā suga, kuru izkonkurēt draud introducētie dzeloņvaigu vēži (Orconectes limosus) un Amerikas signālvēži (Pacifastacus leniusculus).
Tāpat kampaņas ietvaros tiks vērsta uzmanība uz katra iedzīvotāja lomu un potenciālu Latvijas upju un ezeru kvalitātes uzlabošanā. Pat tad, ja cilvēkam nav sava īpašuma pie upes, iesaistoties kopienā un aktīvi diskutējot ar dažādām ūdens resursu apsaimniekošanā iesaistītajām pusēm, tostarp mazo hidroelektrostaciju īpašniekiem un pašvaldībām, kas apsaimnieko dažādus vēsturiskus upju šķēršļus, iespējams panākt būtiskus uzlabojumus.
Projektu “Latvijas upju baseinu apsaimniekošanas plānu ieviešana laba virszemes ūdens stāvokļa sasniegšanai” (LIFE GOODWATER IP) īsteno Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs sadarbībā ar vēl 18 organizācijām. Projekta mērķis ir uzlabot ūdens kvalitāti vairākos Latvijas riska ūdensobjektos, ieviešot inovatīvus apsaimniekošanas un pārvaldības pasākumus. Projekta aktivitātes tiek ieviestas 6 upēs – Aģē, Mergupē, Aucē, Slocenē, Zaņā un Ēdā, un 3 ezeros – Saukas ezerā, Lubānā un Papes ezerā.
