Jautājumus, kas skar cilvēku, tai skaitā bērnu, ārstniecību, regulē Ārstniecības likums un Pacientu tiesību likums.
Viens no ārstniecības pamatprincipiem, kas regulē pacienta un ārstniecības personāla attiecības, ir informētā piekrišana. Informētā piekrišana ārstēšanai nozīmē, ka bērns vai viņa vecāki (vai citi likumiskie pārstāvji) izprot veselības stāvokli un rekomendēto ārstēšanu. Pacientam ir likumiskas tiesības saņemt visu informāciju, kas attiecas uz savu veselības stāvokli un ārstēšanu, jo bez šīs informācijas nav iespējams izdarīt pilnībā informētu izvēli un dot apzinātu piekrišanu ārstēšanai.
Tiesībsargs ir iepriekš sniedzis skaidrojumu par bērna tiesībām saņemt informāciju par veselības aprūpi saprotamā formā.
Saskaņā ar Pacientu tiesību likuma 13. pantu bērnu līdz 14 gadu vecumam ārstniecība ir pieļaujama, ja viņa vecāki (vai citi likumiskie pārstāvji) par to ir informēti un devuši savu piekrišanu. Bērnam ir tiesības tikt uzklausītam un atbilstoši savam vecumam un briedumam piedalīties ar ārstniecību saistītā lēmuma pieņemšanā.
Savukārt bērni no 14 gadu vecuma var patstāvīgi sniegt savu informēto piekrišanu ārstniecībai. Šāda kārtība pastāv kopš 2010. gada, kad spēkā stājās Pacientu tiesību likums.
Vakcinācija ir uzskatāma par ārstniecību un uz to attiecas tie paši nosacījumi, kas ietverti Pacientu tiesību likuma 13. pantā – līdz bērna 14 gadu vecumam vecāki (vai citi bērna likumiskie pārstāvji) pieņem lēmumu par bērna vakcināciju, savukārt pēc 14 gadu vecuma šo lēmumu var pieņemt pats bērns.
Latvijā bērni ir obligāti vakcinējami pret 14 infekcijas slimībām – pret tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko parotītu, b tipa Haemophilus influenzae infekciju, B hepatītu, vējbakām, pneimokoku infekciju, rotavīrusu infekciju, cilvēka papilomas vīrusa infekciju. To nosaka Vakcinācijas noteikumu 3.1. apakšpunkts.
Vecāka tiesības un pienākumi
Kaut gan vakcinācija pret noteiktām slimībām bērniem ir noteikta kā obligāta, saskaņā ar Vakcinācijas noteikumu 28. punktu vecākiem (vai citam likumiskajam pārstāvim) ir tiesības atteikties no bērna vakcinācijas. Ārstniecības personai tādā gadījumā ir pienākums izskaidrot vakcinācijas nozīmi individuālās un sabiedrības veselības aizsardzībā. Ja bērna vecāks (vai cits likumiskais pārstāvis) nemaina lēmumu par atteikšanos no vakcinācijas, ārstniecības persona rakstiski noformē informēto atteikumu no vakcinācijas (atteikuma no vakcinācijas veidlapa https://likumi.lv/ta/id/11215#piel9), un bērna vecāks (vai cits likumiskais pārstāvis) paraksta aizpildīto atteikuma veidlapu.
Ja normatīvie akti pieļauj atteikšanos no bērna vakcinācijas, vecāks (vai cits likumiskais pārstāvis) ir rīkojies tiesiskā regulējuma ietvaros saskaņā ar savu pārliecību. Bērna nevakcinēšana nav prettiesiska, vainojama rīcība (bezdarbība), par kuru likumā paredzēta atbildība (par savu tiesību izmantošanu nevar sodīt). Vakcinācijas obligātumu ir iespējams nodrošināt citā veidā - saņemot bāriņtiesas atļauju bērna vakcinācijai vecāku (vai cita likumiskā pārstāvja) piekrišanas vietā.
Ārsta tiesības un pienākumi
Ārstniecības personas pienākums ir laikus informēt aprūpē esošos pacientus par vakcinācijas nepieciešamību. Ārstniecības persona ir atbildīga par to, lai vizītes laikā pacientam saskaņā ar vakcinācijas kalendāru veiktu visas nepieciešamās un atbilstoši veselības stāvoklim iespējamās vakcinācijas.
Pacients netiek vakcinēts, ja tam pēc attiecīgās vakcīnas lietošanas vai uz kādu no vakcīnas sastāvdaļām ir konstatēta absolūtā vakcinācijas kontrindikācija (anafilakse). Pacienta vakcinācija var tikt atlikta pacienta veselības stāvokļa dēļ.
Vakcinācija (potēšana) saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumā noteikto termina skaidrojumu ir “specifisks profilakses pasākums, lai, ievadot vakcīnu, ierosinātu vai uzturētu organisma neuzņēmību pret kādu infekcijas slimību”. Profilakses pasākumi ietilpst ārstniecības tvērumā. Ārstniecība saskaņā ar Ārstniecības likumā noteikto termina skaidrojumu ir “profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, medicīniskā rehabilitācija un pacientu aprūpe”. Tātad vakcinācija arī ir ārstniecība.
Pacientu tiesību likuma 13. panta pirmajā daļā noteikts, ka “nepilngadīga pacienta (līdz 14 gadu vecuma sasniegšanai) ārstniecība pieļaujama, ja tas ir viņa labākajās interesēs un viņa likumiskais pārstāvis par to ir informēts un devis savu piekrišanu”. Abiem apstākļiem jāiestājas vienlaikus – vakcinācija ir bērna interesēs un vecāks (vai cits likumiskais pārstāvis) ir devis piekrišanu.
Tā paša likuma 14. panta pirmā daļa regulē situācijas, kad bērna vecāks (vai cits likumiskais pārstāvis) atsakās dot savu piekrišanu ārstniecības uzsākšanai (neatkarīgi no tā, vai paraksta vai neparaksta atteikuma no vakcinācijas veidlapu), bet ārsts uzskata, ka ārstniecības uzsākšana (vakcinācija) ir šā pacienta interesēs – atļauju ārstniecībai, pamatojoties uz ārsta motivētu iesniegumu, triju darbdienu laikā pēc šā ārsta motivēta iesnieguma saņemšanas var dot bāriņtiesa. Piekritība, kurā bāriņtiesā ārstniecības personai ir jāvēršas, noteikta Pacientu tiesību likuma 14. pantā.
Tātad tādos gadījumos, kad ārsts uzskata, ka vakcinācija ir bērna interesēs, bet vecāki nepiekrīt bērna vakcinācijai, ārstam jāvēršas ar motivētu iesniegumu bāriņtiesā, kura var dot piekrišanu vecāku vietā.
Izmantojot šo iespēju, var nodrošināt bērna tiesības uz veselības un dzīvības aizsardzību.
Tiesībsargs aicina būt atbildīgiem par savu un savu bērnu veselību, būt ciešā sadarbībā ar ģimenes ārstu un ieklausīties viņa padomos! Vakcinējot tos, kuri drīkst vakcinēties, mēs pasargājam tos, kuriem šāda iespēja objektīvu iemeslu dēļ ir liegta.
