Likumā tika definēta muzeja misija – “vākt, glabāt, izstādīt un popularizēt dažādas senatnes, kā arī jaunāko laiku kulturelas vērtības, kurām ir nozīme Latvijas vēsturē”. Valsts Vēsturiskā muzeja misija un nosaukums iezīmēja plašākas muzeja kolekciju un zinātnisko interešu robežas ārpus etnogrāfijas un arheoloģijas, bet likumā izdarītā atsauce uz jaunāko laiku kultūras vērtībām norādīja, ka muzejam būtu jāķeras arī pie nesenāku vēstures posmu dokumentēšanas.
Muzejam šī simtgade ir būtiska, jo 1924. gadā nospraustais darbības lauks pēc būtības raksturo Valsts Vēsturiskā muzeja pēcteča – Latvijas Nacionālā vēstures muzeja – lomu arī šodien. Muzejs aptver visus Latvijas vēstures periodus un tēmas, veidojot daudzpusīgu krājumu, pētījumus un ekspozīcijas. Arī LNVM misijas formulējums tieši sasaucas ar 1924. gadā noteikto.
Jaunās misijas ieviešana notika pakāpeniski, ar ļoti ierobežotu darbinieku skaitu, dažiem speciālistiem veidojot vēstures, baznīcu mākslas un numismātikas kolekcijas. Tomēr starpkaru laikā Valsts Vēsturiskais muzejs kļuva par vienu no svarīgākajiem valsts kultūras politikas pīlāriem, nacionālās kultūras un vēstures reprezentētāju.
Būtiska loma bija jauno speciālistu ienākšanai muzejā, kas ļāva tā darbā striktāk ievērot zinātniskos principus. Latvijas valstī izaugusī, nacionālajai kultūrai un zinātnei piederīgā nozares profesionāļu paaudze devās pieredzes apmaiņā uz Rietumeiropas valstīm, līdzveidoja valsts organizētus starptautiskos reprezentācijas pasākumus, izstāžu projektus Latvijā un ārzemēs.
Abu starpkaru perioda muzeja direktoru dzīves gājumi ataino dažādus Latvijas vēstures laikmetus un muzeja darbības iespējas. Līdz 1934. gadam muzeju vadīja entuziastisks autodidakts, publicists, kartogrāfs, arheoloģijas un etnogrāfijas interesents Matīss Siliņš (1861—1942), kurš darbu brīvprātīgi bija sācis vēl Rīgas Latviešu biedrības paspārnē, kad muzeja vēl nebija valsts institūcija. 1934. gadā Siliņu nomainīja akadēmiski izcili izglītotais arheoloģijas doktors un vēstures zinātņu kandidāts Valdemārs Ģinters (1899—1979), kurš iestādi vadīja līdz 1944. gada rudenim, kad devās bēgļu gaitās.
Iespēja dzirdēt Ģintera balsi ir audioierakstā, kas saglabājies līdz mūsdienām – 1935. gada februārī veidotā radioreportāžā no Valsts Vēsturiskā muzeja Rīgas pilī
https://digitalabiblioteka.lv/?id=oai:the.european.library.DOM:53144
Līdz 1940. gadam Valsts Vēsturiskais muzejs izveidoja provinces nodaļu ar filiālēm Jelgavā, Cēsis, Daugavpilī un Rundāles pilī, jo pastāvēja uzskats, ka visai Latvijas vēstures muzeju sistēmai būtu jābūt saistītai ar Valsts Vēsturisko muzeju kā centrālo institūciju.
Muzeja finansējumu gandrīz pilnībā veidoja valsts dotācija, kas bija samērojama ar citām kultūras iestādēm piešķirto budžetu. 30. gadu vidū Valsts Vēsturiskā muzeja budžets bija ap 40 000 latu, 30. gadu beigās – ap 55 000 Ls gadā.
Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) ir tiešs Valsts Vēsturiskā muzeja darbības turpinātājs, tā pārziņā ir viss kādreizējais Valsts Vēsturiskā muzeja krājums, kas gadu ritumā bagātīgi papildināts un pilnveidots. Muzejs attīstās, turpinot piepildīt Latvijas valsts veidošanās sākumposmā formulēto un uzticēto misiju.
LNVM darbība mūsdienās norit četrās vietās: Muzeju krātuvē Pulka ielā 8; līdz šā gada maija beigām – Izstāžu un ekspozīciju pagaidu telpās Brīvības bulvārī 32, bet no rudens – vēsturiskajā mājvietā Rīgas pilī; Dauderu namā Zāģeru ielā 7, Sarkandaugavā, un Tautas frontes muzejā Vecpilsētas ielā 13/15.
Pēdējos piecos gados muzejs atzīmējis vairākus savai pastāvēšanai nozīmīgus faktus: 150 gadus, kopš izveidota Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kas vēlāk lika pamatus LNVM krājumā esošām kolekcijām (2019), arī 100 gadus, kopš biedrības muzeju pārņēma valsts un tas uzsāka darbu Rīgas pilī (2020).
Pašlaik muzeja skats vērsts nākotnes virzienā, jo 2024. gada rudenī plānota muzeja atgriešanās savā vēsturiskajā mājvietā – atjaunotajā Rīgas pils daļā, bet trīs jaunas pastāvīgās ekspozīcijas un atklāšanas izstādi apmeklētāji varēs apmeklēt 2025. gada otrajā pusē.
