Atbilstoši lietas apstākļiem uz prasītāju zemesgabala atrodas četrstāvu dzīvojamā ēka. Blakus zemesgabalā veiktās būvniecības (būvbedres rakšanas) laikā pie abu nekustamo īpašumu robežas esošajai prasītāju ēkai radās bojājumi, proti, ievērojami nosēdās pamatu posmi un deformējās ārsienas. Prasītāju ieskatā ticamākais iemesls viņu dzīvojamās ēkas bojājumiem ir nepietiekami vai nepareizi veikta ģeotehniskā izpēte. Prasītāji vērsās tiesā, lai piedzītu zaudējumu atlīdzību un iegūtu tiesības ēkas atjaunošanas darbus veikt arī no atbildētāja zemesgabala.
Pievēršoties jautājumam par zaudējumu atlīdzību, Senāts izskaidroja, ka zemesgabala vai būves īpašnieks parasti piedalās būvniecības procesā vienīgi kā pasūtītājs jeb būvniecības ierosinātājs, kurš uz līguma pamata uztic iecerētās būves projektēšanu un būvdarbu veikšanu attiecīgiem speciālistiem būvniecības jomā. Projektēšana atrodas būvprojekta izstrādātāja faktiskā kontrolē, savukārt būvdarbi atrodas būvdarbu veicēja faktiskā kontrolē. Apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka tad, ja būvniecība ir juridiski kvalificējama kā paaugstinātas bīstamības avots, proti, par tā nodarīto kaitējumu atbildība iestājas neatkarīgi no tā, cik rūpīgs ir bijis šā avota valdītājs, atkarībā no konkrētā gadījuma apstākļiem atbildība jāuzņemas būvprojekta izstrādātājam vai būvdarbu veicējam, nevis būvniecības ierosinātājam (pasūtītājam), ja vien viņš pats vienlaikus nav būvdarbu veicējs (būvētājs) vai būvprojekta izstrādātājs.
Civillikumā ir noteikts, ka zemesgabala īpašniekam nav tiesības celt uz tā tādas ietaises, no kurām varētu sagrūt kaimiņam piederoša būve vai celties tai kāds cits bojājums. Apelācijas instances tiesa pamatoti secinājusi, ka saskaņā ar Būvniecības likumu zemesgabala (būves) īpašnieks kā būvniecības ierosinātājs atbild par konkrētajai būvniecībai piesaistīta būvprojekta izstrādātāja, būveksperta, būvdarbu veicēja vai būvuzrauga rīcības rezultātā radītajiem zaudējumiem tikai tad, ja ir pieļāvis kļūdu attiecīgā būvniecības procesa dalībnieka izvēlē, proti, nav izvēlējies normatīvajiem aktiem atbilstošu speciālistu būvniecības jomā. Kā konstatējusi tiesa, prasītāji nav norādījuši, ka konkrētajā gadījumā atbildētājs būtu izvēlējies tādus būvniecības procesa dalībniekus, kuri neatbilstu normatīvo aktu prasībām. Prasītāju celtā prasība būtībā balstīta uz pārmetumiem ģeotehniskās izpētes veicējam, vienlaikus nepārmetot atbildētājam kā būvniecības ierosinātājam, ka tas būtu pieļāvis kļūdu šī cita būvniecības procesa dalībnieka izvēlē.
Pievēršoties jautājumam par piekļuves tiesības nodrošināšanu, Senāts konstatēja, ka prasības pieteikumā nav tieši minēta neviena tāda likuma norma, kurā būtu paredzēta iespēja celt šādu prasību. Vienlaikus no prasītāju norādītā prasības pamata izriet, ka viņu ēkas atjaunošanas būvdarbu veikšanai ir nepieciešams vismaz sešus mēnešus izmantot atbildētāja zemesgabalu, lai piekļūtu būvobjektam, taču atbildētājs šādam tā īpašuma tiesības ierobežojumam (zemesgabala apgrūtinājumam) nepiekrīt, kas savukārt ir šķērslis realizēt konkrēto būvniecību un atjaunot prasītāju dzīvojamo ēku atbilstoši izstrādātajam būvprojektam un būvvaldes izdotajai būvatļaujai. Tamlīdzīgu apstākļu kopums tipiski veido pamatu prasībai par piespiedu servitūta nodibināšanu, kas vērsta uz esošā tiesiskā stāvokļa grozīšanu, t. i., uz prasītā servitūta nodibināšanu ar tiesas spriedumu, tādējādi ar šādi nodibināto servitūtu apgrūtinot atbildētājam piederošo lietu par labu prasītājam vai viņa nekustamajam īpašumam.
Senāta spriedums lietā Nr. SKC-13/2024 (C30376520)
