Pirmkārt, jāatrisina jau zināmie trūkumi, kas saistīti ar suņu apzīmēšanu un reģistrāciju un jāuzlabo suņu reģistrācijas kontrole, jo klaiņojoši suņi rada ievērojami lielākus riskus.
Otrkārt, iekštelpās mītošs kaķis, ja tomēr būs izbēdzis, neradīs slogu nodokļu maksātājiem, - ja šāds dzīvnieks tiks noķerts, tad tiks “čipēts” un reģistrēts par īpašnieka līdzekļiem.
Treškārt, obligātā vispārējā “mikročipēšana” nekādi nerisinās noklīdušu kaķu problēmu lauku teritorijās, kur tie nereti cieš no plēsējiem - lapsām. Viens no dzīvnieku reģistrācijas galvenajiem uzdevumiem ir palīdzēt pazudušam dzīvniekam atgriezties pie saimnieka.
LVB uzskata, ka “čipēšana” un reģistrācija ir atbalstāma tiem kaķiem, kuri tiek laisti uz ielas, ceļo, piedalās izstādēs un citos publiskos pasākumos, kuru laikā palielinās risks dzīvniekam pazust. Tādā gadījumā reģistrēta mikročipa esamība ļautu dzīvniekam ātrāk nokļūt mājās pie saimnieka. Tāpat dzīvnieka identificēšana ir svarīga, pavairojot un piedāvājot iegādāties kaķi. Šādu kārtību paredz arī pašlaik izstrādātais Eiropas Komisijas regulas projekts, ko plānots apstiprināt līdz 2025.gadam: ar mikročipu apzīmētiem un reģistrētiem būs jābūt kaķiem, kurus pavairos un piedāvās tirdzniecībā. Tas nozīmētu arī aizliegumu izvietot kaķu pārdošanas sludinājumus, ja kaķis nebūs reģistrēts Lauksaimniecības datu centra reģistrā ar savu unikālo mikročipu.
Līdz šim par likuma grozījumiem atbildīgā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija nav spējusi argumentēt, kāpēc Latvijā “mikročipēšanai” būtu pakļaujami arī visi vecie, mājās dzīvojošie un sterilizētie lauku māju kaķi.
“Lai gan risks kaķu veselībai “mikročipēšanas” laikā ir samazināts līdz minimumam, jo šo medicīnisko procedūru ir tiesīgi veikt tikai veterinārārsti, tomēr stress un sāpes, kurām bezjēdzīgi tiks pakļauti istabas un lauku māju kaķi, nav pamatots,” uzsver LVB priekšsēdētājs prof. Ilmārs Dūrītis.
