Prognozes un dati nav iepriecinoši, vienlaikus tie pamato ES uzņemto kursu uz tekstila nozares “restartu”, kur dalītā šķirošana un otrreizējā izmantošana ir pirmais solis; ja nevar atkārtoti izmantot tekstila stāvokļa dēļ, tad – reģenerācija. Taču visvēlamākais virziens – pārstrāde, lai mazinātu pirmreizējo izejvielu ieguvi un nozares kopējo ietekmi uz klimatu.
Tas nozīmē, ka īstermiņā mēs, protams, varam primāri pildīt tos ES normatīvos aktus, kas saistīti ar dalīto atkritumu šķirošanas un ražotāju atbildības sistēmas ieviešanu, taču ilgtermiņā no mums kā dalībvalsts gaidīs artavu kopējās ES ilgtspējīgā un apritīgā tekstila stratēģijas īstenošanā. Pats par sevi tas nav nekas jauns, un ES jau ir vairāki piemēri, kā nacionālā likumdošana var mudināt uz aktīvu rīcību ne tikai patērētājus, bet arī ražotājus.
Francija un Itālija tiek uzskatītas par ES līderēm tekstila dalītajā šķirošanā un pārstrādes veicināšanā. Abās valstīs pamatu pamats ir princips – “piesārņotājs maksā”.
Francijas valdība jau 2020. gadā pieņēma likumu par atkritumu mazināšanu aprites ekonomikas veicināšanai (“Anti-Waste for a circular economy”). Tas ietekmēja arī ražotāju atbildības sistēmu, paredzot tā dēvēto bonus-malus ražotājiem dažādos segmentos, tostarp tekstila ražotājiem un importētājiem.
“Malus” nosaka: tekstila ražotājs vai importētājs maksā valsts akreditētai organizācijai, kas izveido, uztur un nodrošina, piemēram, tekstila pārstrādi, kā arī izglīto sabiedrību par tekstila atkritumu mazināšanu. 2023. gadā stājās spēkā bonusu daļa. Proti, ražotāji var saņemt bonusus, atlaides, ja produkts ir izturīgāks un kalpo ilgāk, ja tas ir saņēmis vides marķējumu un ja ražošanā ir izmantots pārstrādāts materiāls. Normatīvi definē, uz kurām tekstila produktu kategorijām un vides marķējumiem šie bonusi attiecas, un tie nesummējas, var izvēlēties vienu no kategorijām.
Līdzīgu, bet ne identisku ceļu ir izvēlējusies arī Itālija, kas 2023. gadā ieviesa tekstila ražotāju atbildības sistēmu. Itālijā līdztekus tam, ka tekstila ražotājiem un importētājiem ir jāfinansē un jāorganizē tekstila atkritumu savākšana un sagatavošana otrreizējai lietošanai, pārstrādei vai reģenerācijai, ir paredzēta “vides nodeva”. Taču tā nedrīkst pārsniegt to, kas ir nepieciešams atkritumu apsaimniekošanai, un tai būtu jāstimulē apritīgums. Tāpat regulējums ietver prasības, kas attiecināmas uz produkta dizaina un ražošanas fāzi. Proti, tekstilam jābūt derīgam atkārtotai izmantošanai vai labošanai, jāsatur pastrādāts materiāls, cita starpā ir arī ekodizaina prasības, piemēram, neizmantot kaitīgas, bīstamas vai mikroplastmasu saturošas izejvielas, defektu izskaušana, lai patērētājiem nebūtu jāizmet apģērbs, un citas.
Itāļi ir paredzējuši punktus par ražotāju atbildību investēt tehnoloģiju izpētē, attīstīšanā un ieviešanā, kas ļauj nošķirt šķiedras pārstrādei, jo tieši pārstrādes kapacitātes palielināšana un efektīva “no šķiedras līdz šķiedrai” pārstrāde ir viens no izaicinājumiem tekstila pārstrādē un izejvielu atkārtotā izmantošanā.
Arī Nīderlandē, kur tekstila ražotāju atbildības sistēma tika ieviesta 2023. gada 1. jūlijā, tiecas mainīt ražotāja uzvedību, taču izmantojot apjoma kritērijus. 2025. gadā vismaz pusei no tekstila, kas 2024. gadā laists apgrozībā valsts tirgū, ir jābūt pārstrādātam vai sagatavotam atkārtotai lietošanai. Turklāt ir arī noteikti apakšmērķi, proti, no šiem 50% vismaz 20% jābūt gataviem otrreizējai lietošanai, 10% tiek izmantoti vēlreiz Nīderlandē, 25% tiek novirzīti “no šķiedras uz šķiedru” pārstrādei. Līdz 2030. gadam rādītājs tiek būtiski kāpināts – 75% no 2029. gadā tirgū laistā tekstila ir jāpārstrādā vai jāizmanto atkārtoti, paredzot arī to, ka jāpieaug arī iepriekš minētajiem apakšmērķiem. Tātad daļēji netiešā veidā ražotāji un importētāji ir mudināti atrast risinājumu, kā pārstrādāt tekstilu.
Atšķirīgo pieeju ieguvums ir tas, ka šādi ražotājus jau “profilaktiski” motivē uzlabot produktu, lai mazinātu atkritumus vai palielinātu otrreizējo izejvielu, nevis pirmreizējā materiāla izmantošanu. Tas atbilst kopējai ES tekstila stratēģijai ilgtermiņā.
Eiropas Savienībā ir valstis, kurās nacionālais regulējums atļauj ražot vai ievest tikai noteiktas kvalitātes tekstilmateriālus, bet kas notiek ar tām valstīm, kuras vēl līdz šā jautājuma risināšanai nav tikušas (piemēram, Latvija)? Vai šajās valstīs pieaug risks patērētajiem saņemt zemākas kvalitātes produktu nekā citās ES dalībvalstīs?
Pašlaik Latvijā ražotāju atbildības sistēmas dalībnieka galvenais ieguvums ir samazināts dabas resursu nodokļa maksājums, tāpat ir kāds, kurš ražotāja vai importētāja vietā nodrošina tekstila savākšanu, šķirošanu un sabiedrības izglītošanu. Tā ir primāri orientēta uz tekstila atgūšanu, mazāk uz to, lai uzlabotu kvalitāti vai motivētu ražotāju domāt par investīcijām pārstrādē vai ierobežotu mazāk kvalitatīva produkta ieviešanu.
Jebkuru jaunu ieradumu veidošanā ir jāsāk ar maziem soļiem. Latvijā līdz 2023. gada 1. janvārim bija jāizveido dalītas tekstilmateriālu savākšanas sistēma. Realitātē tas nozīmē, ka ir izvietoti konteineri tekstila šķirošanai un atkritumu apsaimniekotāji īsteno sabiedrības izglītošanas aktivitātes. Tomēr lielākā daļa tekstila aizvien nonāk atkritumu poligonā. Vēl ir daudz jādara, gan paplašinot konteineru tīklu, gan mainot sabiedrības ieradumus.
Līdz ar to arī mūsu normatīvu mērķis ir pakārtots esošajai situācijai un vajadzībai – samazināt poligonā noglabāto atkritumu apjomu. Tas ir panākams, ja ir kāds skaitlisks rādītājs, uz ko tiekties. To vēstulē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai ir rosinājusi Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija, mudinot Ministru kabineta noteikumos paredzēt, ka pirmajos trīs gados pēc šo normatīvo pieņemšanas ir noteikts apgrozībā laistā tekstila īpatsvars, kas ik gadu ir jāatgūst: 2024. gadā – 20%, 2025. gadā – 22,5%, 2026. gadā – 25%. Cerēsim, ka tiks arī kaut kādā mērā iekļauts.
Jebkuri normatīvie akti ir virzīti uz noteiktu rezultātu sasniegšanu. Latvijā mums ir jārēķinās ar pašreizējiem sabiedrības ieradumiem, jāstimulē pārmaiņas. Raugoties ilgtermiņā – tekstila atkritumu mazināšana nav jautājums, ko varam nolikt malā un kādu brīdi to neizskatīt. Šādi mēs tikai palaidīsim garām iespējas būt daļai no jomas inovācijām, no pārstrādes biznesa, turklāt šī ir iespēja aizsargāt tirgu no mazāk kvalitatīvām precēm.
Uzziņai. Lai arī no 1996. līdz 2018. gadam apģērba cenas ir mazinājušās vismaz par 30% salīdzinājumā ar inflāciju, vienas mājsaimniecības vidējie tēriņi par to ir palielinājušies. Turklāt bieži šīs drēbes tiek uzvilktas septiņas, astoņas reizes un pēc tam izmestas. Sintētiskās un mākslīgās šķiedras jau veido vairāk nekā divas trešdaļas (64%) no kopējās šķiedru ražošanas pasaulē. Tiek lēsts, ka visā pasaulē 16–35% mikroplastmasas, kas nonāk okeānā, rodas no sintētiskiem tekstilizstrādājumiem.
Par SIA “Zaļā josta”
“Zaļā josta” ir ražotāju atbildības sistēmas uzņēmums, kas organizē izlietotā iepakojuma, videi kaitīgo preču, elektrisko un elektronisko iekārtu apsaimniekošanu, tādējādi dodot iespēju uzņēmumiem iegūt 100% atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa un parūpēties, lai atkritumi, kas radušies to saimnieciskajā darbībā, tiek savākti, pārstrādāti un nonāktu otrreizējā apritē.
