Satversmes tiesā tika ierosinātas divas lietas, kas pēcāk tika apvienotas vienā lietā. Pieteikumu iesniedzēju īpašumā ir zeme vai domājamās daļas no zemes, uz kurām atrodas citām personām piederošas būves. Pēc pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumā „Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (turpmāk – Spēkā stāšanās likums) paredzētās zemes lietošanas tiesības esot neskaidras un neesot bijušas nepieciešamas. Savukārt zemes lietošanas maksa esot nesamērīgi zema un to nosakot neesot ņemti vērā izdevumi, kas samazina zemes īpašnieka ienākumu. Pieteikumu iesniedzēji paļāvušies, ka zemes lietošanas maksa būs vismaz sešu procentu apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Likumdevējs, nosakot zemes lietošanas maksu un brīdi, no kura tā tiks piemērota, esot pārkāpis arī tiesiskās vienlīdzības principu un pieteikumu iesniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesu.
Pieteikumos izskatāmajā lietā ir ietverts tāds prasījums, kas citstarp jau ticis izspriests spriedumā lietā Nr. 2022-02-01. Proti, prasījums par Spēkā stāšanās likuma 38. panta pirmās un otrās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Tātad prasījums izskatāmajā lietā ir identisks tam, par kuru jau pasludināts spriedums lietā Nr. 2022-02-01. Ņemot vērā minēto un arī to, ka Satversmes tiesa ir izlēmusi jautājumu par minēto tiesību normu spēkā esību, tiesvedība šajā prasījuma daļā tika izbeigta.
Tālāk Satversmes tiesa secināja, ka, lai arī pieteikumu iesniedzēji ir lūguši izvērtēt Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, arī šajā prasījuma daļā tiesvedība ir izbeidzama. Spriedumā lietā Nr. 2022-02-01 secināts, ka nav nepieciešams vērtēt šīs tiesību normas satversmību, jo tā jau tika atzīta par neatbilstošu citiem Satversmes pantiem. Izskatāmajā lietā pieteikumu iesniedzēji nebija norādījuši tādus argumentus un arī no lietas materiāliem nebija konstatējami tādi apsvērumi, kas norādītu uz nepieciešamību vērtēt Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Satversmes tiesa secināja, ka procesuālās ekonomijas principam pretēja būtu tāda prakse, kad, pastāvot līdzīgiem faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, Satversmes tiesa vairākkārt izlemtu vienu un to pašu jautājumu.
Tāpat Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību arī prasījuma daļā par Spēkā stāšanās likuma 42. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam, jo minētajā tiesību normā noteiktais tiesiskais regulējums neietilpst res judicata principa tvērumā un neskar pieteikumu iesniedzēju tiesības uz taisnīgu tiesu.
Plašāka informācija: https://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/satversmes-tiesa-izbeidz-tiesvedibu-lieta-par-zemes-lietosanas-tiesibam-un-to-izmantosanas-maksu/
