“Ja likums tiks pieņemts pašreizējā versijā, pretēji uzstādījumam “veicināt enerģētisko drošību un neatkarību jau pārskatāmā nākotnē”, tas patiesībā radīs pretēju efektu – attālinās Latviju no enerģētiskās neatkarības, jo radīs virkni problēmu, kavējot nozares attīstību un paildzinot laiku, kādā projekti būs spējīgi uzsākt elektroenerģijas ražošanu. Turklāt saskatām arī būtiskus korupcijas riskus. Likumprojekts ir sasteigts, nekvalitatīvs un tajā nav ņemts vērā nozares viedoklis, tādēļ esam kategoriski pret šādas sistēmas virzīšanu tālāk un aicinām tajā veikt būtiskas izmaiņas,” norāda Latvijas Vēja enerģijas asociācijas vadītājs Toms Nāburgs.
Virzītais likumprojekts nepaātrinās vēja parku izbūvi, jo, lai arī vairāki punkti norāda uz šķietamu procesa saīsināšanu, patiesībā darbības tiek samainītas ar vietām un rada tiesvedības riskus, kopumā procesu tikai pagarinot. Piemēram, pilns ietekmes uz vidi novērtējums (IVN) tiks aizstāts ar sākotnējo novērtējumu, tomēr vides aizsardzības prasību izpildei tehniskie noteikumi var tikt papildināti ar papildu veicamajām darbībām. Ja sākotnējais novērtējums būs negatīvs, būs jāuzsāk jauns process - pilna IVN procedūra, līdz ar to kopējais patērētais laiks, salīdzinot ar esošo kārtību, pieaugs.
Gadījumos, kuros sākotnējais novērtējums būs pozitīvs, tas balstīsies uz divu jomu sertificētu ekspertu atzinumiem un dažu ierēdņu lēmumiem, iepretim pastāvošajai praksei ar vairāku jomu ekspertu un Vides pārraudzības valsts biroja izvērtējumiem. Šāda pieeja un ierēdņu lēmums izsniegt tehniskos noteikumus daļai komersantu aizstās pilnu IVN un nodrošinās ātru pieeju augstspriegumu tīkliem un būvatļaujai, pēc būtības atstājot multimiljonu vērtu projektu akceptēšanas lēmumu dažu cilvēku pārziņā. Tas var vairot korupcijas un lēmumu politizācijas riskus, mazinot energouzņēmumu interesi veikt investīcijas vēju parku attīstīšanā un izbūvē Latvijā, un kopumā ir pretrunā ar publiski pausto likumprojekta mērķi.
Likumprojektā saskatāmas būtiskas pretrunas attiecībā uz vēja parku būvniecībai atvēlētajām teritorijām. Tiek ignorēta dabas vērtību saglabāšana un pieļauta būvniecība mikroliegumos, kompensējošo pasākumu noteikšanu nododot Ministru kabineta ziņā, kas nav kompetentākā institūcija dabas jautājumu lēmumu pieņemšanā. Tajā pašā laikā likumprojekts paredz divu kilometru aizlieguma buferjoslu ap noteiktām teritorijām, samazinot vēja parkiem pieejamo platību par 65% un veicinot situāciju, kad vēja parki tiek izkliedēti pa vienam vai nelielās grupās, kopumā aptverot daudz plašākas teritorijas.
Likumprojektā vēja parku izbūves intereses tiek nostādītas augstāk par indivīdu īpašuma tiesībām, jo nacionālo interešu objekta statuss apvienojumā ar Enerģētikas likuma normām sniedz iespēju vēja parku būvniecību veikt bez saskaņojuma ar zemju īpašniekiem, par to paziņojot tikai informēšanas kārtībā. Šāda pieeja var saasināt vēja projektu attīstītāju un vietējo kopienu attiecības, kā rezultātā ciestu nozares reputācija un tiktu radīti augsti tiesvedības riski. Tas var atturēt projektu finansējumu piešķiršanu vai sadārdzināt to, bet kapitāla pieejamība un cena ir kritisks faktors vēja parku izbūvē.
Nozares pārstāvji vērš uzmanību, ka likumprojektā noteiktā atļauju saņemšanas kārtība ir ačgārna un paredz atbalstu komersantiem, kuri ir izmantojuši likumdošanas vēsturiskās nepilnības un rezervējuši pārvades tīkla jaudas, taču vairāku gadu garumā nav spēruši nekādus praktiskus soļus ceļā uz faktisku VES būvniecību. Šādi “papīra projekti” kavē pieredzējušu attīstītāju iespējas izveidot jaunus vēja parkus, jo pieslēgumu jaudas ir ļoti ierobežotas. Pieslēguma rezervācija ir minēta kā priekšnoteikums nacionālo interešu objekta statusa saņemšanai, taču būtībā darbību secībai jābūt otrādai – projektam, kas pierādījis savu potenciālu un saņēmis šo statusu, jābūt iespējai pieslēgumu izveidot pēc tam.
Turpinot par “papīra projektu” risku, likumprojektā noteiktais finanšu nodrošinājums ir nepietiekams un neapliecina uzņēmēja kapacitāti paveikt vairāk par atļauju saņemšanu un to tālāku spekulatīvu tirdzniecību investoriem. Plānojot uzsākt būvniecību, gala investori saskarsies ar sabiedrības pretestību un potenciālo tiesvedību ātri un formāli saskaņotajiem projektiem, kas ilgtermiņā graus nozares reputāciju un Latvijas tēlu ārvalstu investoru acīs.
Kopumā vēja nozares pārstāvji vērtē, ka likumprojektam nebūs prognozētās ietekmes Latvijas enerģētiskās neatkarības veicināšanā, jo tas izstrādāts vidējas jaudas vēja parkiem (50-100 MW) un paredz atvieglotu kārtību projektiem ar noteiktiem apjoma kritērijiem, kuriem nekvalificējas lielākā daļa nozares pārstāvju (piemēram, pat tādi kā AS “Latvenergo”). Nepamatotie un neefektīvie noteikumi ievērojami sašaurina pretendentu loku, un pietiekamas jaudas vēja parki netaps tik ātri kā tiek sagaidīts.
“Esam identificējuši būtiskākos apdraudējumus nozares tālākai attīstībai un mums ir konkrēti ierosinājumi, kā tos novērst. Ceram uz Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas dalībvalsts cienīgu, atklātu un taisnīgu procesu pašreizējo nepilnību novēršanai, sākot ar kritērijiem nacionālo interešu objekta statusa noteikšanai līdz pat nepamatotajām normām īstenot būvniecību bez saskaņošanas ar zemju īpašniekiem. Nozarē saprotam, ka izmaiņas likumdošanā un atvieglota kārtība vēja elektrostaciju būvniecībai ir nepieciešama, un gadiem esam par to cīnījušies, taču pašreizējā pieeja un risinājums nesasniegs izvirzīto mērķi,” norāda T.Nāburgs.
Par Latvijas Vēja enerģijas asociāciju
Vēja enerģijas asociācija darbojas kopš 2006. gada, un tās mērķis ir sekmēt vēja enerģijas izmantošanu Latvijā, līdzdarbojoties nozares normatīvā regulējuma un vides sakārtošanā, kā arī veicināt sabiedrības informētību un izpratni par atjaunojamajiem, it īpaši vēja, energoresursiem.
