Informācija par izskatāmām lietām:
- Senāta Administratīvo lietu departaments 2.jūnijā mutvārdu procesā kopsēdē izskatīs pieteicēja kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.
Izskatāmā lieta ir par Valsts ieņēmumu dienesta lēmuma norīkot pieteicēju – muitas amatpersonu – darbam muitas kontroles punktā, kas ir gandrīz 200 kilometru attālumā no pieteicēja dzīvesvietas, tiesiskumu un to, vai pieteicējam atmaksājami izdevumi, kas radušies, lai nokļūtu no dzīvesvietas uz darbu un atpakaļ.
Pieteicējs uzskata, ka ar norīkošanu darbam muitas kontroles punktā, kas ir tik lielā attālumā no viņa dzīvesvietas, būtiski aizskartas viņa pamattiesības, jo ceļā uz darbu un atpakaļ pieteicējs katras darba maiņas veikšanai ir bijis spiests pavadīt piecas stundas, kas būtiski samazināja pieteicēja atpūtas laiku un ietekmēja tiesības uz ģimenes dzīvi. Turklāt nokļūšana uz darbu, ņemot vērā, ka nebija citas iespējas kā vien izmantot personīgo transportlīdzekli, pieteicējam radījusi arī ievērojamus izdevumus, kuri pieteicēja ieskatā viņam būtu kompensējami.
Savukārt lietā atbildētājas pusē pieaicinātās iestādes – Valsts ieņēmumu dienests un Finanšu ministrija – uzskata, ka norīkošana uz attiecīgo muitas kontroles punktu ir bijusi tiesiska un zaudējumu atlīdzināšanai nav pamata, jo pieteicēja darba vieta saskaņā ar amata aprakstu nav viens konkrēts muitas kontroles punkts, bet gan visi attiecīgās Valsts ieņēmumu dienesta Muitas pārvaldes daļas muitas kontroles punkti, tāpēc pieteicējam bija jārēķinās, ka nepieciešamības gadījumā viņš var tikt norīkots darbam jebkurā no tiem.
Apgabaltiesa pārsūdzētajā spriedumā par pamatotu atzinusi iestāžu viedokli un secinājusi, ka ar norīkošanu darbam strīdus muitas kontroles punktā nav pārkāptas pieteicēja cilvēktiesības. Tāpat tiesa atzinusi, ka normatīvie akti transporta izdevumu kompensēšanu valsts civildienesta ierēdnim paredz tikai tad, ja personīgais transportlīdzeklis tiek izmantots amata pienākumu izpildei, un tas neaptver izmaksas par nokļūšanu no dzīvesvietas līdz darba vietai un atpakaļ.
Lietā galvenais izšķiramais jautājums, pārbaudot pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu un līdz ar to pamatu transporta izdevumu atlīdzināšanai, ir tas, vai Valsts ieņēmumu dienests ir ievērojis pieteicēja tiesības uz pienācīgu atpūtu. Lai uz šo jautājumu atbildētu, jānoskaidro, vai, ņemot vērā no Eiropas Savienības Tiesas prakses izrietošos principus par darba un atpūtas laika jēdzieniem Eiropas Parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem izpratnē, ceļā pavadītais laiks var tikt uzskatīts par darba laiku. (Lieta Nr.SKA-34/2022).
Tiesas sēde 02.06.2022. plkst. 10.30 Augstākās tiesas 146.zālē.
- Senāta Administratīvo lietu departaments 8.jūnijā mutvārdu procesā izskatīs Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu.
Lietā ir strīds, vai ir nosakāms viens invaliditātes cēlonis – „nelaimes gadījums darbā” – situācijā, kad nelaimes gadījums darbā ir saasinājis veselības traucējumus, kas pastāvēja jau iepriekš un saistībā ar kuriem jau bija noteikta invaliditāte.
Administratīvā apgabaltiesa atzina, ka pieteicējas veselības stāvoklis pēc nelaimes gadījuma darbā ir būtiski pasliktinājies no mēreniem veselības traucējumiem uz smagiem, tādēļ viņai bija nosakāms invaliditātes cēlonis „nelaimes gadījums darbā”.
Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija iesniedza kasācijas sūdzību, norādot, ka tiesa nav pamatojusi, kādēļ darbspēju zaudējums, kurš noteikts iepriekš, ir attiecināms uz nelaimes gadījumu darbā. Likumdevējs ir paredzējis atšķirīgu kompensācijas sistēmu personām, kurām noteikta invaliditāte un darbspēju zaudējums, atkarībā no invaliditātes cēloņa: vispārējos gadījumos – invaliditātes pensija, bet nelaimes gadījuma darbā dēļ – atlīdzība par darbspēju zaudējumu. Atšķiras arī kritēriji, kas tiek ņemti vērā invaliditātes noteikšanai. Pieteicējai nelaimes gadījuma darbā dēļ papildus jau noteiktajam radies 20% darbspēju zaudējums. Tādējādi darbspēju zaudējums vienu un to pašu veselības traucējumu radīto funkcionālo ierobežojumu dēļ kopumā ir būtiski palielinājies, sasniedzot vismaz 60%, tāpēc atbilstoši Ministru kabineta 2014. gada 23. decembra noteikumu Nr. 805 „Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” 18.2. un 18.4.apakšpunktam, 19.punktam un 19.2.apakšpunktam ir pieņemami divi atsevišķi lēmumi, ar kuriem noteikts vispārējo darbspēju zaudējums 60%–79% un otrā invaliditātes grupa ar invaliditātes cēloni „slimība” un 20% darbspēju zaudējums nelaimes gadījuma darbā dēļ.
Līdz ar to Senātā ir izšķirams strīds par invaliditātes noteikšanu situācijā, kad personas veselības traucējumiem ir vairāki cēloņi. (Lieta Nr. SKA-261/2022).
Tiesas sēde 08.06.2022. plkst. 10.00 Augstākās tiesas 157.zālē.
